http://www.pinkpoppy.lv

ceturtdiena, 2011. gada 20. oktobris

Pirmais izbrauciens visiem kopā

Ar šo ierakstu sāku bloga sēriju, kas atspoguļos mūsu ikdienu kopā ar abiem bērniem. Varēsiet lasīt par iesācēja centieniem veiksmīgi organizēt ikdienu ar diviem bērniem. Pat, ja jums neviens padoms nešķitīs noderīgs, ceru, ka vismaz smaidu (vai klusu šausmināšanos) šie ikdienišķie sīkumi izsauks!

Kad mazākajam ģimenes loceklim apritēja 2 nedēļas, nolēmām doties nelielā izbraucienā. Piemodos pirms 11iem un, tikai ēdot brokastis, lēnām atmostoties konstatēju, ka debesis ir oktobrim neraksturīgi zilas un skaidras. Šai brīdī paziņoju to skaļi un pajautāju vīram, vai viņš vēlas kur aizbraukt. Divreiz nebija jājautā! Nolēmām, ka dosimies uz Doles salu - Daugavas muzeju, jo tur jau nebūs daudz cilvēku.

Protams, visa gatavošanās notika pēdējā brīdī, haotiski, pārlieku nesteidzīgi un pārlieku saspringti - no otras puses. Atceros tikai to, ka vairākas reizes prasīju vīram, vai viņš mācēs piesprādzēt autosēdeklīti (Red Castle). Viņš tikai bezrūpīgi attrauca, ka gan jau!

Tad nu visi saģērbāmies, meitai spītējoties un zīdainim brēcot. Vēl kādas 10 min. visi nervozi mīdījāmies ap autosēdeklīti, cenšoties tajā ievietot pašu mazāko. No malas to vēroja mans tēvs. Un vispār - vecākas paaudzes cilvēki vienmēr ir tik izbrīnīti par to, ka ir tādi autosēdeklīši.

Kad visi bijām savākušies, vīrs uz labu laimi iesprādzēja krēsliņu mašīnā (es taču zināju, ka viņš nezina, kā to izdarīt!), vien pārbaudot, vai pārāk nekratās. Nākamā dienā vīrs krēsliņu iesprādzēja savādāk. Tomēr beigu beigās neviens no abiem variantiem nebija pareizs. Mācība numur viens - Rūpīgi izpētiet autokrēsliņa lietošanas pamācību jau iepriekš! Un noteikti pamēģiniet to arī iesprādzēt jau laikus.

Pa ceļam vīrs piestāja pie IKI, lai nopirktu ko uzēdamu, zinot to, ka meita kļūst ārprātā nešpetna, kad ir izsalkusi. Pa to laiku mazais pamodās un sāka raudāt, bet meita sāka palikt neapmierināta, ka tik ilgi bezdarbībā jāsēž mašīnā. Tad nu vienu mierināju, dodot zīst pirkstu. Otram skaidroju, ka tētis drīz nāks. Tad nu veiksmīgi sagaidījām vīru, un automašīnas motora rūkoņa atkal abus mazos nemieriniekus nomierināja.
Pa ceļam konstatēju, ka IKI bulciņas (tāpat kā Vienības gatves Rimi bulciņas) nelāgi ož un garšo pēc kaut kāda tīrāmā līdzekļa, ar ko viņi acīmredzot apsmidzina vitrīnu stiklus, aiz kurām atrodas bulciņas. Mācība numur divi - sagatavojiet piknika grozu ar veselīgu un garšīgu ēdienu jau iepriekšējā dienā!

Turpmākās 20 min., ko pavadījām braucot, bija mierīgas. Ja neskaita to, ka mazliet nervozēju par grūti apskatāmajiem bērniem aizmugurējos sēdekļos un braukšanai ne pārāk patīkamo Bauskas šoseju.

Visbeidzot, kad nokļuvām pie Daugavas muzeja, biju pārsteigta par to, ka autosstāvvieta pilna mašīnām. Tajā nekad nebija bijis vairāk par kādām 3-5 mašīnām. Tad nu atcerējos, ka ir taču svētdiena, turklāt viena no pēdējām labajām oktobra dienām.

Vispirms savācām visas mantas - somas, fotoaparātus. Tad vīrs izcēla meitu. Savukārt es sagatvoju slingu un sāku tajā iesiet mazāko. Vīrs uz sekundi novērsās no meitas, lai palīdzētu man sasiet mezglu uz muguras. Viena sekunde un meita jau paņēma vagu - sāka skriet pa autoceļu prom no mums. Vīrs, par laimi, paspēja meitu saķert pirms uz ceļa parādījās pirmā mašīna. Mācība numur trīs - nenovērsieties no aktīviem bērniem pat ne uz sekundi; vēl labāk - piesieniet viņus sev pie jostas! Šajā brīdī mēs ar vīru sapratām, ka nākošreiz, ejot pastaigā, meita tomēr jāiesprādzē speciālajā pavadiņā jeb kā mēs to saucam - iemauktos.

Līdz ko bijām sataisījušies iet, mazākais pamodās un sāka taurēt, ziņojot par to, ka pienācis laiks ieturēties. Tad nu līdām visi atpakaļ mašīnā. Mācība numur četri - pirms kaut kādu darbību uzsākšanas vienmēr paskatieties pulkstenī, vai jūsu zīdainim nav pienācis laiks ēst! Šo punktu nav grūti atcerēties, tomēr, ja salīdzinoši sen nav būts mātes-barotājas statusā, tad šādi sīkumi var piemirsties.

Tad nu sataisījāmies un devāmies pastaigā. Mazākais problēmas nesagādāja, jo visu ceļu mierīgi nogulēja slingā. Turpretim meita jau pirmajās pāris minūtēs pamanījās nokrist vismaz 10 reizes. Vai nu pie vainas tas, ka viņa nezina, ko nozīmē iet (māk tikai skriet) vai arī gumijnieki, kas vienu izmēru par lielu. Tā nu mēs tur klupdami, krisdami pārvietojāmies pa skaisto Daugavas muzeja teritoriju. Cenšoties noturēt meitu, kas riskēja noripot no uzkalniņa, secināju, ka iemaukti patiesi būtu noderīgi, jo atšķirībā no kapuces, neapdraud bērna dzīvību. Pieturēt bērnu pie kapuces nav kaitīgi, bet turēt skrienošu un krītošu - bīstami, jo tādējādi tiek nospiests bērna elpvads.

Jaunu mācību vairs nebūs, jo neko jaunu šī brauciena laikā vairs neapguvu. It kā jau pat ne jaunu - kā saka, viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Dažreiz mēs vienkārši neaizdomājamies uz priekšu. Bet visas situācijas taču nav iespējams paredzēt! :)
Veiksmīgs kadrs. Vienīgais kur es ar abiem bērniem.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru