Tā kā man patīk atcerēties atgadījumus no manas bērnības, tad šad tad šo to atcerēšos un pieminēšu arī blogā. Šoreiz manas domas aizklīda pie tām reizēm, kad es mēdzu šiverēties pa skapjiem, kas atradās mūsu dzīvoklī. Un kā jau tas vienmēr notiek, bērni pa skapi šiverējas tikai tad, kad vecāku nav klāt. Tad nu uzrakstīšu par saviem vērtīgākajiem atradumiem vecāku skapī!
Mammas acu ēnas
Ak, kāds prieks un laime! Beidzot man bija iespēja turēt rokās šo skaisto acu ēnu komplektiņu ar vāku savās rokās! Acu ēnas tika paberzētas ar klāt pielikto otiņu, arī ar pirkstiem. Beigu beigās tās sadrupa un izbira uz grīdas, kā arī sajaucās kopā. Mamma gan nebija priecīga, kad atklāja to, ka importa ēnas ir sabojātas. Bet tas man kā meitenei bija īpašs piedzīvojums un patīkamas bērnu dienu atmiņas!
Pirmais penālis
Reiz kaut ko cītīgi meklēju drēbju skapī un ieraudzīju kaut ko tik, tik košu un skaistu! Toreiz tā arī nesapratu, kas tas tāds bija, bet tas bija penālis. Acīmredzot mamma to bija nopirkusi tad, kad bija Zviedrijā, lai pietaupītu laikam, kad sākšu iet skolā. Penālis bija koši sarkans ar tolaik vēl nepazīstamo Smurfu zīmējumu un izgatavots no PVC. Iekšā bija dažādi nodalījumi un vāciņā iestrādāts mini-sintezatoriņš. Neko tik smuku sen nebija nācies redzēt. Kad kādu laiciņu biju apbrīnojusi savu atradumu, pār mani nāca atklāsme - tā ir dāvana man! Mani pārņēma liela vilšanās, ka esmu atradusi savu dāvanu. Kopš tā brīža, kad vēl pāris reizes gadījās netīšām uziet dāvanas, mani vienmēr pārņēma šī briesmīgā vilšanās sajūta, kauns un karstums, kas iesitās vaigos. Tādēļ, vecāki, lūdzu, dāvanas slēpiet augšējos plauktos!
Žurnāls Zīlīte "Kā rodas bērni"
Kad man bija kādi 5 gadi, drēbju skapī atradu šo slaveno žurnāla numuru. Biju izbrīnīta, ka tas atrodas vecāku skapī nevis manā istabā, jo
Zīlītes taču vienmēr vispirms tika iedotas bērniem! Tad nu kārtīgi izlapoju žurnālu un piedzīvoju dažādas atklāsmes. Beigu beigās biju ļoti vīlusies par to, kā rodas bērni, un nolēmu, ka nekad neprecēšos.
Mammas kurpes
Kā jau visām mazām meitenēm, arī man vislielāko prieku sagādāja tas, ka varēju slepus izrevidēt apavu skapīti un uzmērīt mammas ''kurpes ar papēžiem" un smukos baltos zābakus.
Babas zāles
Šķiet, vecvecmamma, saukta par babu, bija jau aizsaulē, tomēr viņas zales vēl nez kāpēc stāvēja noglabātas kumodē. Man patika šiverēties pa kumodi, jo tajā glabājās dažādas senas lietiņas - veco laiku monētas, krustiņi, babas zobi un gredzeni. Tur papīrīti ievīstītas glabājās arī tabletes. Tās bija baltas, un man noteikti vajadzēja pārbaudīt, vai tā ir saldā glazūra. Nosūkāju ar! Vēlāk sajutos dikti miegaina un pa dienu ielīdu gultā. Mamma atklāja, ka esmu sūkājusi babas nervu zālītes. Par laimi, izgulējos un viss bija kārtībā! Mīļie vecāki, zāles, lūdzu, glabājiet neaizsniedzamā vietā vai turiet aiz atslēgas!
Cukura kubiņi
Patiesībā šis atradums bija diezgan regulārs. Biju ievērojusi, ka cukura kubiņu kastīte stāv skapītī virtuvē. Tad nu, kad neviens neskatījās, šad tad mēdzu pa kādam paņemt un sasūkāt, izbaudot saldo, īso mirkli.
Babas blūze
Šis atradums gan man nesaistās ar pārāk priecīgām atmiņām. Baba jau kādu laiku bija aizsaulē, bet dažas viņas drēbes glabājās stūra skapī. Es nezinu, kā es zināju, ka tur stāv viņas drēbes, bet atceros, ka pavisam mērķtiecīgi ielavījos tumšā istabā ar šķērēm. Atvēru skapi, atradu blūzi ar kuplajām piedurknēm un ar šķērēm nogriezu kādu gabalu no piedurknes - tieši tik, cik nepieciešams, lai lellei sanāktu svārki. Svārki sanāca, bet tad es arī dabūju pirmo pērienu.
Pagaidām mani bērni vēl ir pārāk mazi, lai sastrādātu kādas blēņas, bet esmu gatava tam, ka vēlāk tas noteikti notiks. Tomēr dažas lietas ir pavisam drošas - zāles mums stāv visaugstākajā plauktā un dāvanas arī tiek noslēptas tā, lai saņēmējs tās nejauši nevarētu atrast :)
