Šoreiz par tādu nopietnu tēmu kā bērnu audzināšana!
Kad ģimenē piedzimst mazulis, neviens vēl nedomā par to, kā būs tad, kad bērnam sāks "augt radziņi un nadziņi". Kad tas patiešām notiek, tad vecāki apjūk, bet nekādu rīcības plānu neizstrādā - kur nu vēl vienotu! Audzināšana notiek tīri intuitīvi. Teiksim tā - mēs gribētu domāt, ka intuitīvi, tomēr tas vairāk vai mazāk notiek caur to prizmu, caur mūsu pašu pieredzi, caur to veidu, kādā vecāki uzaudzinājuši mūs. Jā, arī tam visam klāt visādi iesakņojušies sabiedrības aizspriedumi, mīti. Beigās sanāk putra...
Un sarežģījumi rodas tādēļ, ka visbiežāk abiem vecākiem ir atšķirīgs piegājiens bērnu audzināšanā. Pat, ja tas ir līdzīgs, vienmēr atradīsies sīkumiņi, kas atšķirsies. Un pat sīkumiņi var pabojāt laulāto attiecības un radīt spriedzes pilnu atmosfēru mājās. Turklāt abām pusēm noteikti patīk vienam otru pamacīt, bet tas tiek darīts visnepiemērotākajos brīžos, visnepiemērotākajā veidā, bērnam redzot.
Nebaidīšos padalīties ar pieredzi bērnu vienotā audzināšanā, kāda tā ir mūsu mājās.
Protams, arī mēs, pirms meita bija piedzimusi, neaizdomājāmies par to kā audzināsim bērnu. Kad meita bija piedzimusi, centos interesēties par zīdaiņu psiholoģiju, par to, kā emocionāli audzināt bērnu kopš dzimšanas. Jāsaka, ka līdz aptuveni meitas pusotra gada vecumam viss izdevās diezgan veikli. Šādi rimti dzīvojot man pat neienāca prātā, ka kļūs ļoti grūti.
Un tad, kādā brīdī atskārtu, ka mazā mīļā bērniņa vietā, mājās ir ienācis mazs tirāniņš. Protams, tirāniņš joprojām bija mīļš, tomēr aizvien vairāk sagādāja mātei galvassāpes. Par laimi, pirms tam ar vīru bijām kopīgi lasījuši Dž. Greja "Bērni ir no debesīm". To lasot man likās, ka grāmata ir ģeniāla un bērna audzināšanā problēmu nebūs. Tomēr, kad ar to visu sastapos praksē, atskārtu, ka patiesībā nezinu, ko darīt. Vienubrīd rīkojos tā, citā - jau savādāk. Likās, ka meita nemaz mani nerespektē. Tāpat arī vīru, kurš meitu audzināja pēc savas izpratnes. Dažbrīd, kad gāja pavisam karsti, es ilgojos pēc tā, kaut varētu ar vīru visu izrunāt no A līdz Z. Bet vēlāk jau biju piemirsusi, ko īsti vēlējos teikt. Turpretim brīži, kad bērns bļauj tā, ka mājai jumts ceļas gaisā, nav īsti piemēroti, lai lietišķi pārrunātu bērnu audzināšanas jautājumus.
Piedzimstot otram bērnam, visi šie jautājumi aktualizējās vēl vairāk. Lai emocionāli netraumētu meitu pēc brāļa piedzimšanas, biju nolēmusi uz kādu laiku izslēgt
izolēšanas metodi un samazināt aizliegumus. Tomēr, laikam, tā bija kļūda. Meita sāka kļūt nekontrolējama. Tikai pirms dažām dienām sapratu, ka esmu ļāvusi viņai pārāk lielu vaļu. Allaž domāju, ka rīkojos pareizi, aizliedzot viņai pēc iespējas mazāk (kā zināms, pārlieku daudz aizliegumi rada pretestību) un cenšoties izpildīt viņas vēlmes pirms ir sācies strīds. Centos izvairīties no problēmsituācijām, to risināšanas.
Atkal ar vīru pieķērāmies "Bērni ir no debesīm". To lasot sapratu, ka tomēr mazliet vairāk aizliegumu nāks tikai par labu. Ir labi, ja bērns ir pieradis dabūt to, ko grib. Bet vēl labāk - ja viņš saprot, ka ne vienmēr viņš var dabūt to, ko grib.
Jaatzīst, aizvien vairāk sāka
krist acīs vīra audzināšanas paņēmieni, kas mēdza atšķirties no manējiem. Tā kā sapratu, ka mūžīgai aizrādīšanai jēgas nebūs, kā arī vienkārša izrunāšanās neder, nolēmu, ka jārada
vienotas audzināšanas plāns. Pagaidām gan tas ir tapis tikai manā galvā, tomēr vislabāk to būtu izdarīt rakstiski un piespraust visiem redzamā vietā.
Daži padomi radot vienotu audzināšanas plānu:
- Tā kā vīrieši vairāk uzticas speciālistu viedokļiem (vēlams, lai speciālisti būtu vīrieši) - nevis sievu, tad vislabāk mainīt vīru audzināšanas paradumus, kopīgi izlasot vai arī uzdāvinot vīriem kādu labu, mūsdienīgu grāmatu par bērnu audzināšanu;
- Plānu ieteicams izstrādāt pēc iespējas agrāk (jūs jutīsiet - kad!);
- Plāns jāizveido rakstiski un jāpiesprauž vīram redzamā vietā;
- Vīrs laicīgi morāli jāsagatavo šāda plāna radīšanai;
- Plāns jārada kopīgi ar vīru vai vismaz pārrunājot plāna punktus ar vīru;
- Veidojot plānu, izmantojiet tādus teikumus kā "darīsim tā...", "šis speciālists iesaka darīt tā...", nevis "tev būtu jādara tā...".
- Jāatceras, ka visi esam cilvēki - stress un nogurums var darīt savu. Ja vīrs ir rīkojies pretēji plānam, mierīgā balsī izlabojiet viņa teikto, darīto. Savā starpā to pārrunāsiet vēlāk.
Tā kā mūsu plāns rakstiski vēl nav radīts, šeit būs neliels ieskats par to, kādas mutiskās vienošanās mums ir bijušas:
- Vienmēr meitai iepriekš jāpaskaidro, kas tiks darīts;
- Meitas klātbūtnē skaļi nedrīkst izrunāt tādus vārdus kā vanna, bulka, lejā, ārā, brauksim (jo tad nomierināt ir grūti);
- Ja meita ir saklausījusi kādu aizliegto vārdu vai ir saniķojusies, tad jācenšas novērst uzmanība uz kaut ko citu;
- Izolēšana jāpielieto tikai pēc 3 brīdinājumiem. Ja tad nepaklausa - jāizolē bez vilcināšanās un ātri;
- Ja meita raud (un tas nav niķis), tad viņa jāsamīļo uzreiz;
- Meitai jāļauj izdusmoties un darīt to, ko viņa grib, kad ir dusmīga (nevis jāsaka, lai nedusmojas);
- Nedrīkst meitai teikt, lai kaut ko nedara (jo tieši tad viņa to arī gribēs darīt). Tā teikt, nedrīkst pasviest ideju;
- Uz meitas agresiju nedrīkst reaģēt ar agresiju. Ir jārāda labs piemērs;
- Ja meita ar izaicinošu skatienu dara kaut ko ne pārāk labu, tad jāizliekas to neredzam. Ja tam pievērsīs uzmanību (jebkādu), tad viņa to tikai turpinās darīt;
- Ja meita ir kaut ko saplēsusi, izgāzusi vai izdarījusi kādu citu skādi, tad nekādas moralizēšanas, purpināšanas, jo no tā nav nekādas jēgas. Katrs drīkst kļūdīties;
- Nav jēgas meitai kaut ko sākt skaidrot. It īpaši nav jēgas to darīt 3 pakāpēs (piem., "Tev jāpaēd, jo tad būs tukšs vēders un Tu būsi dusmīga, un negribēsi iet gulēt."). Ja kaut kas ir jādara, tad tas ir jādara.
Katrā ģimenē plāns noteikti būs savādāks, bet ir derīgi tādu ieviest. Tā nav nekāda sīkumainība vai dīvainība. Tas tikai atvieglos ikdienu un samazinās strīdu iespējamību.
Varbūt mazliet haotiski un par daudz sarakstīju, bet ceru, ka domu sapratāt ;)
