http://www.pinkpoppy.lv

otrdiena, 2011. gada 29. novembris

Idejas dāvanām

Patiesībā šis ir atbildes ieraksts tiem, kas nodomāja, ka pēc manis publicētās anti-wish listes vairs nekā pāri nepliek, ko dāvināt. Gribu pierādīt, ka var un daudz! Kā arī ceru, ka kāds šeit varēs pasmelties sev svaigas idejas dāvanām :)

  1. Dāvanu kartes - Ar šo nokļūdīties nevar nekad. Neuzskatu, ka tā ir bezpersoniska dāvana. Uzskatu, ka dāvinātājs respektē apdāvinātā gaumi un cenšas viņam izpatikt :) Jebkura dāvanu karte laba - lielveikalu, atsevišķu veikalu, SPA, viesnīcu, restorānu, fotosesiju, kursu utt.;
  2. Grāmatas. Te nu gan jāpārzina mans grāmatu skapis. Ja nezini, tad dāvanu karte no http://www.jr.lv būs tieši laikā. Protams, arī grāmatas no Amazon (piem., par rokdarbiem, bērnu audzināšanu, fotomākslu, pavārgrāmatas, bilžu grāmatas (ar skaistām mājām, interjeriem, vietām, dārziem - tā, lai var pasapņot);
  3. Abonements kādam bilžu žurnālam (ārzemju), ko var tā nesteidzīgi pašķirstīt un pasapņot - piem., interjera;
  4. Biļetes. Uz kino, JRT, kādu koncertu (pārzinot muzikālo gaumi);
  5. Mūzikas CD. Tā kā oriģinālie CD ir dārgi, tad labprāt pieņemu mājās ierakstītus CD, vēl labāk - paša veidotas dziesmu izlases. Piem., vīram vienu gadu uzdāvināju izlasi ar dziesmām no mīļākajām filmām. Ja nepārzin manu gaumi, tad ar klasisko vai tautas mūziku nevar nošaut garām;
  6. Filmas iekš DVD. Protams, arī mājas apstākļos ierakstītas. Pirms tam gan jāpaskatās atzīme http://www.imdb.com Ja zemāka par 6 - nav vērts!;
  7. Garšvielas. Tikai ne maisījumus;
  8. Suši servējamie trauki (šādus virtuves piederumus es neiebilstu saņemt dāvanā, tas vairāk attiecās uz kastroļiem un pannām);
  9. Skaisti šķīvji. Tādi ir Stockmann, arī Maximā izdodas dažreiz izrakt ko interesantu. Tikai dāvināt pa 1 eksemplāram (patīk dažādība uz galda);
  10. Izturīgas glāzes (tās bieži plīst);
  11. Silikona mafinu formiņas (jo liekas, ka pati nenopirkšu);
  12. Trauku mazgājamā mašīna (zinu, ka dāvanā nesaņemšu, bet pie vēlmēm taču var pierakstīt!)
  13. Jauns dīvāns un zvilnamais krēsls (zinu jau zinu, ka neviens neuzdāvinās :D );
  14. Masīvkoka galds (tas pats stāsts, kas par dīvānu);
  15. Fotorāmji. Lielie;
  16. Fotoalbumi. Cilvēkiem, kas daudz bildē, noder vienmēr;
  17. Foto grāmatas (nu tādas kā no http://www.picturehappy.lv u.c. līdzīgām lapām);
  18. Fotoaparāta statīvs;
  19. Kancelejas piederumi. Nu ne jau gluži dzēšgumijas, lineāli... novērtēju skaistus rakstāmpiederumus un esmu blociņu fanāts (skaistu blociņu), jo rakstu dienasgrāmatu un daru to daudz. Smuki blociņi nopērkami Tiimari, http://www.etsy.com un vēl viskaut kur citur;
  20. Drēbes bērniem. Ja nu galīgi nezina ko dāvināt, tad skaistas drēbītes bērniem izkausēs manu sirdi (ak, šīs mātes :D );
  21. Beramā tēja. Tikai ne melnā un zaļā;
  22. Našķi. Novērtēju paštaisītus našķus. Tagad gan man ar tiem našķiem grūti, jo nevaru lietot piena prod.;
  23. Hand made lietas. Paštaisītas - ja uzskati, ka tās ir gana gaumīgas, ja nē - http://www.etsy.com ;
  24. Vaska sveces;
  25. Vīraks (tikai ne tas "vīraks", ko tirgo lielveikalos un kurš smird pēc ķīmijas). Jaunatklājums - http://www.moirunams.lv/veikals-kvepeklisi.html Tiesa gan vēl neizmēģināti;
  26. Vilnas zeķes. Noder vienmēr. Un ja vēl no kādas īpaši mīkstas un labas vilniņas...;
  27. Cimdi. Noderīgs aksesuārs, kuru nez kāpēc parasti neiedomājas dāvināt. Vīram reiz uzdāvināju apmēram šādus - http://www.etsy.com/listing/86822048/owl-mittens-felted-wool-in-black-beige ;
  28. Šalles, lakatiņi;
  29. Mētelītis (bet tikai tāds, par kādu es sapņoju :) );
  30. Kurpes. Vājība;
  31. Somas. Vājība nr.2 un pie viena arī deficīts;
  32. Veļa. http://www.lasenza.co.uk ;
  33. Zeķbikses, garās zeķes. Šī ir viena no manām iecienītākajām dāvanām. Ir dāvinātas no http://www.sockbox.net/ , http://www.zekesgaisa.lv/ Arī ebay var labas un par lētām naudām izrakt. Tad vēl simpātiskas esmu noskatījusi iekš http://www.madambaron.lv/ ;
  34. Adītas jakas, džemperi. Kaut kā gandrīz nekad šādu lietu mājās nav, bet ziemā salst :) ;
  35. Jebkas cits interesants no apģērba (ja pārzin gaumi un izmērus);
  36. Sudraba rotaslietas - auskari, kaklarotas. Pārējās rotas īsti nav iegājies nēsāt. Ar pusdārgakmeņiem. Stils - etniskais, mākslinieciskais, dažkārt arī klasiskais. Arī stikla, akmens rotas;
  37. Rokaspulksteņi. Kā aksesuārs noteikti var būt vairāk kā 1 eksemplārs īpašumā;
  38. Vintage rotaļlietas. Kad papēta, var ieiet azartā. Varbūt sentiments;
  39. Kursi. Ja vien būtu laiks tos apmeklēt. Kādi rokdarbu kursi, fotokursi, make-up kursi, masāžas (tikai ne klasiskās) kursi, deju kursi;
  40. Kosmētika. Priekšroku dodu eko kosmētikai, bet neatteiktos arī no profesionālās kosmētikas;
  41. Tualetes ūdeņi. Jāpārzina gaume, ja grib ko jaunu. No zināmajiem nekad neapniks Moschino - I love love;
  42. Jebkas no http://www.bbfactory.lv Sajūsmina visi šie nieciņi, kas nepieciešami kosmētikas pagatvošanai;
  43. Kaut kas no http://www.mojo-jojo.lv Starp dīvainām lietām var atrast daudz apsrātīgu un praktisku lietu;
  44. Jebkas ar tējas koka eļļu vai priedes/ elges aromātu. Ziepes, krēmi, skrubji, šampūni;
  45. Ēteriskās eļļas. 100 % pure;
  46. Labas bāzes eļļas;
  47. Labi, kvalitatīvi, dabiski uztura bagātinātāji;
  48. Čības, kas neizskatās pēc čībām;
  49. Labi lielie dvieļi. Tie arī ir deficīts. Šķiet, Tender bija labi;
  50. Pārsteigums. Vēl nekad neviens mani nav aizvedis aizsietām acīm kaut kur :) Tikai, lai šeit nekādā gadījumā neseko kaut kas ekstrēms :D
Domāju ar 50 punktiem pietiks, jo dikti nāk miegs. Noteikti varētu uzrakstīt vēl. Ar labu nakti! :)

sestdiena, 2011. gada 26. novembris

Mana anti-wish liste

Šoreiz par kaut ko mazāk nopietnu - dāvanām :)

Arī Latvijā pamazām ienāk amerikāņu tradīcija - veidot savas Ziemassvētku dāvanu wish listes (lasīt - vēlmju sarakstus). Es neesmu šīs tradīcijas upuris, tāpēc joka pēc sagriezīšu visu kājām gaisā un izveidošu savu anti-wish listi jeb sarakstu ar lietām, ko noteikti man nedāvināt. Šis saraksts gan laikam būs diezgan bezjēdzīgs, jo cilvēki, kas mani apdāvina, t.i. tuvinieki, diezgan labi pārzina manu gaumi. Tomēr humora pēc - kāpēc ne? :)


Mana Ziemassvētku dāvanu anti-wish liste:

  1. Šlāgermūzikas izlase;
  2. Miesaskrāsas vai šampanieša krāsas veļa;
  3. Dekoratīvi un nepraktiski nieciņi (jo man nav padomju laiku sekcijas, aiz kuras novietot putekļu krājējus);
  4. Virtuves piederumi (kaut arī ļoti jaukas, praktiskas un vajadzīgas lietas, tomēr svētkos mīlu saņemt romantiskākas dāvanas; bet jebkurā citā dienā - lūdzu!);
  5. Avon kosmētika;
  6. Alkohols;
  7. Kafija, melnā tēja, zaļā tēja, paciņu tējas;
  8. Smaržīgās sveces;
  9. Gaisa atsvaidzinātāji;
  10. Akcijas zeķubikses no Rimi vai Drogām;
  11. Zelta rotalslietas;
  12. Plastmasas bižutērija;
  13. Kaut kas ekstrēms - lēciens ar izpletni, gumiju (ticiet man - es nebūšu patīkami pārsteigta);
  14. Mājdzīvnieks;
  15. Ēdamlietas, kuru sastāvā ir piena produkti (arī sūkalu pulveris, starp citu);
  16. Antikvāri priekšmeti (ja vien tie nav ģimenes mantojums, es tos nevēlos savās mājās);
  17. Svečturis (viena no populārākajām dāvanām - secinājums aplūkojot savu skapi);
  18. Apdrukāti krekliņi, spilveni, krūzes u.tml. (fotogrāfijām ir jābūt albumā vai pie sienas);
  19. Kaut kas no veikala "Viss par 1 ls" (labāk uzdāvini man smaidu :) );
  20. Vannas bumbas.

Vai Tu jau izveidoji savu anti-wish listi? :)

pirmdiena, 2011. gada 14. novembris

Par vienotu audzināšanu

Šoreiz par tādu nopietnu tēmu kā bērnu audzināšana!

Kad ģimenē piedzimst mazulis, neviens vēl nedomā par to, kā būs tad, kad bērnam sāks "augt radziņi un nadziņi". Kad tas patiešām notiek, tad vecāki apjūk, bet nekādu rīcības plānu neizstrādā - kur nu vēl vienotu! Audzināšana notiek tīri intuitīvi. Teiksim tā - mēs gribētu domāt, ka intuitīvi, tomēr tas vairāk vai mazāk notiek caur to prizmu, caur mūsu pašu pieredzi, caur to veidu, kādā vecāki uzaudzinājuši mūs. Jā, arī tam visam klāt visādi iesakņojušies sabiedrības aizspriedumi, mīti. Beigās sanāk putra...

Un sarežģījumi rodas tādēļ, ka visbiežāk abiem vecākiem ir atšķirīgs piegājiens bērnu audzināšanā. Pat, ja tas ir līdzīgs, vienmēr atradīsies sīkumiņi, kas atšķirsies. Un pat sīkumiņi var pabojāt laulāto attiecības un radīt spriedzes pilnu atmosfēru mājās. Turklāt abām pusēm noteikti patīk vienam otru pamacīt, bet tas tiek darīts visnepiemērotākajos brīžos, visnepiemērotākajā veidā, bērnam redzot.

Nebaidīšos padalīties ar pieredzi bērnu vienotā audzināšanā, kāda tā ir mūsu mājās.

Protams, arī mēs, pirms meita bija piedzimusi, neaizdomājāmies par to kā audzināsim bērnu. Kad meita bija piedzimusi, centos interesēties par zīdaiņu psiholoģiju, par to, kā emocionāli audzināt bērnu kopš dzimšanas. Jāsaka, ka līdz aptuveni meitas pusotra gada vecumam viss izdevās diezgan veikli. Šādi rimti dzīvojot man pat neienāca prātā, ka kļūs ļoti grūti.

Un tad, kādā brīdī atskārtu, ka mazā mīļā bērniņa vietā, mājās ir ienācis mazs tirāniņš. Protams, tirāniņš joprojām bija mīļš, tomēr aizvien vairāk sagādāja mātei galvassāpes. Par laimi, pirms tam ar vīru bijām kopīgi lasījuši Dž. Greja "Bērni ir no debesīm". To lasot man likās, ka grāmata ir ģeniāla un bērna audzināšanā problēmu nebūs. Tomēr, kad ar to visu sastapos praksē, atskārtu, ka patiesībā nezinu, ko darīt. Vienubrīd rīkojos tā, citā - jau savādāk. Likās, ka meita nemaz mani nerespektē. Tāpat arī vīru, kurš meitu audzināja pēc savas izpratnes. Dažbrīd, kad gāja pavisam karsti, es ilgojos pēc tā, kaut varētu ar vīru visu izrunāt no A līdz Z. Bet vēlāk jau biju piemirsusi, ko īsti vēlējos teikt. Turpretim brīži, kad bērns bļauj tā, ka mājai jumts ceļas gaisā, nav īsti piemēroti, lai lietišķi pārrunātu bērnu audzināšanas jautājumus.

Piedzimstot otram bērnam, visi šie jautājumi aktualizējās vēl vairāk. Lai emocionāli netraumētu meitu pēc brāļa piedzimšanas, biju nolēmusi uz kādu laiku izslēgt izolēšanas metodi un samazināt aizliegumus. Tomēr, laikam, tā bija kļūda. Meita sāka kļūt nekontrolējama. Tikai pirms dažām dienām sapratu, ka esmu ļāvusi viņai pārāk lielu vaļu. Allaž domāju, ka rīkojos pareizi, aizliedzot viņai pēc iespējas mazāk (kā zināms, pārlieku daudz aizliegumi rada pretestību) un cenšoties izpildīt viņas vēlmes pirms ir sācies strīds. Centos izvairīties no problēmsituācijām, to risināšanas.

Atkal ar vīru pieķērāmies "Bērni ir no debesīm". To lasot sapratu, ka tomēr mazliet vairāk aizliegumu nāks tikai par labu. Ir labi, ja bērns ir pieradis dabūt to, ko grib. Bet vēl labāk - ja viņš saprot, ka ne vienmēr viņš var dabūt to, ko grib.

Jaatzīst, aizvien vairāk sāka krist acīs vīra audzināšanas paņēmieni, kas mēdza atšķirties no manējiem. Tā kā sapratu, ka mūžīgai aizrādīšanai jēgas nebūs, kā arī vienkārša izrunāšanās neder, nolēmu, ka jārada vienotas audzināšanas plāns. Pagaidām gan tas ir tapis tikai manā galvā, tomēr vislabāk to būtu izdarīt rakstiski un piespraust visiem redzamā vietā.

Daži padomi radot vienotu audzināšanas plānu:
  • Tā kā vīrieši vairāk uzticas speciālistu viedokļiem (vēlams, lai speciālisti būtu vīrieši) - nevis sievu, tad vislabāk mainīt vīru audzināšanas paradumus, kopīgi izlasot vai arī uzdāvinot vīriem kādu labu, mūsdienīgu grāmatu par bērnu audzināšanu;
  • Plānu ieteicams izstrādāt pēc iespējas agrāk (jūs jutīsiet - kad!);
  • Plāns jāizveido rakstiski un jāpiesprauž vīram redzamā vietā;
  • Vīrs laicīgi morāli jāsagatavo šāda plāna radīšanai;
  • Plāns jārada kopīgi ar vīru vai vismaz pārrunājot plāna punktus ar vīru;
  • Veidojot plānu, izmantojiet tādus teikumus kā "darīsim tā...", "šis speciālists iesaka darīt tā...", nevis "tev būtu jādara tā...".
  • Jāatceras, ka visi esam cilvēki - stress un nogurums var darīt savu. Ja vīrs ir rīkojies pretēji plānam, mierīgā balsī izlabojiet viņa teikto, darīto. Savā starpā to pārrunāsiet vēlāk.
Tā kā mūsu plāns rakstiski vēl nav radīts, šeit būs neliels ieskats par to, kādas mutiskās vienošanās mums ir bijušas:

  • Vienmēr meitai iepriekš jāpaskaidro, kas tiks darīts;
  • Meitas klātbūtnē skaļi nedrīkst izrunāt tādus vārdus kā vanna, bulka, lejā, ārā, brauksim (jo tad nomierināt ir grūti);
  • Ja meita ir saklausījusi kādu aizliegto vārdu vai ir saniķojusies, tad jācenšas novērst uzmanība uz kaut ko citu;
  • Izolēšana jāpielieto tikai pēc 3 brīdinājumiem. Ja tad nepaklausa - jāizolē bez vilcināšanās un ātri;
  • Ja meita raud (un tas nav niķis), tad viņa jāsamīļo uzreiz;
  • Meitai jāļauj izdusmoties un darīt to, ko viņa grib, kad ir dusmīga (nevis jāsaka, lai nedusmojas);
  • Nedrīkst meitai teikt, lai kaut ko nedara (jo tieši tad viņa to arī gribēs darīt). Tā teikt, nedrīkst pasviest ideju;
  • Uz meitas agresiju nedrīkst reaģēt ar agresiju. Ir jārāda labs piemērs;
  • Ja meita ar izaicinošu skatienu dara kaut ko ne pārāk labu, tad jāizliekas to neredzam. Ja tam pievērsīs uzmanību (jebkādu), tad viņa to tikai turpinās darīt;
  • Ja meita ir kaut ko saplēsusi, izgāzusi vai izdarījusi kādu citu skādi, tad nekādas moralizēšanas, purpināšanas, jo no tā nav nekādas jēgas. Katrs drīkst kļūdīties;
  • Nav jēgas meitai kaut ko sākt skaidrot. It īpaši nav jēgas to darīt 3 pakāpēs (piem., "Tev jāpaēd, jo tad būs tukšs vēders un Tu būsi dusmīga, un negribēsi iet gulēt."). Ja kaut kas ir jādara, tad tas ir jādara.

Katrā ģimenē plāns noteikti būs savādāks, bet ir derīgi tādu ieviest. Tā nav nekāda sīkumainība vai dīvainība. Tas tikai atvieglos ikdienu un samazinās strīdu iespējamību.
Varbūt mazliet haotiski un par daudz sarakstīju, bet ceru, ka domu sapratāt ;)

otrdiena, 2011. gada 1. novembris

1. mēnesis

Laiks skrien vēja spārniem, un Gustavam jau iesācies 2. mēnesis!

Vēlējos uzrakstīt tādu kā kopsavilkumu par 1. mēnesi, bet nerakstīšu tik daudz par to, kā mums gājis, bet gan par sajūtām - par to kā atšķiras otrā bērna ienākšana ģimenē no pirmā bērna ienākšanas.

Pirmkārt, atšķīrās jau pati grūtniecība. Viss jau ir zināms, fiziskās sajūtas - jau reiz piedzīvotas, līdz ar to mazāk uztraukumu, stresa. Šoreiz gan man pietrūka vienas lietas - drēbīšu iegādes, jo viss jau paliek mantojumā no meitas. Tiesa, es nebiju gaidījusi to, ka mums būs puika. Tas ieviesa zināmas korekcijas drēbju skapīti, kur viss pārsvarā bija sārtos toņos un ar puķītēm. Tā nu pēdējā brīdī šīs drēbes tika iemainītas pret puikam piemērotākām. Drēbīšu iegādes prieks izpalika. Bet nu labas lietas jāpietaupa arī vēlākam laikam. Gan viņš tiks izpucēts! :)
Atceros, ka, gaidot meitu, mēdzu sapņaini sēdēt un pārcilāt iegādātas lietas, drēbes un domāt par to, kā būs. Mazliet arī uztraukties - galu galā zīdaini nekad nebiju rokās turējusi un visas šīs bērnu lietas man bija svešas. Šoreiz arī tas izpalika - drēbītes nevis tika ilgpilni apglāstītas, bet gan pavisam praktiski sašķirotas pa izmēriem. Tika izveidots saraksts ar vēl nepieciešamajām lietām, un tas viss tika laicīgi sagādāts. Savukārt uztraukumi bija nevis par to, kā tikšu galā ar zīdaini, bet gan - kā tikšu galā ar meitu, piedzimstot viņas brālim.

Nākamais - dzemdības. Pirmajā reizē tas viss bija kaut kas tik mistisks, ka es vienkārši noskaņojos pozitīvi, ka viss būs labi un brīnišķīgi. Tikai reāli saskaroties ar šo pieredzi, sapratu, ka tas ir pavisam kaut kas cits, kā biju iztēlojusies. Reāli - es tam nebiju gatava un piedzīvoju zināmu šoku. Kā jau visas pirmdzemdētājas.
Šoreiz manas dzemdības sākās jau grūtniecības sākumā. Nu ne ja pa īstam! Es tam visam piegāju ar ļoti lielu nopietnību un bez apstājas gatavojos šim īpašajam notikumam visus 9 mēnešus. Vēlējos izmainīt iepriekšējo pieredzi, kura nebija gluži tāda, kādu būtu vēlējusies. Nezinu, vai tam, ka izlasīju tik daudz grāmatu par dzemdībām, dabiskām dzemdībām, sāpju menedžēšanu, kā arī apmeklēju nodarbības, kas man palīdzētu tikt galā ar stresu, bija tik liela nozīme. Varbūt lielāka nozīme bija tam, ka šīs bija otrās dzemdības un manam ķermenim šī pieredze vairs nebija sveša. Vairs nekādu baiļu no nezināmā. Varbūt tikai nelielas bailes no zināmā. Galu galā - viss bija brīnišķīgi! Jūtos šausmīgi lepna ar sevi, ar to, ko esmu paveikusi. Tā kā vēlējos un pat daudz, daudz labāk.

Visbeidzot - bērns ir piedzimis. Pirmās ir adaptācijas nedēļas. Patiesībā tās bija tik mierīgas un es pat nejutu, ka ģimenē ienācis otrs bērns. Viņš tikai ēda un gulēja. Toties notika tas no kā baidījos - meita kļuva skaļāka, nevaldāmāka, neklausīgāka. Salīdzinājumam - ar meitu pirmās patiesi bija adaptācijas nedēļas. Mēs negulējam, jo klausījāmies, vai viņa elpo. Es nenolaidu no viņas acis ne mirkli. Pamperi tika apzinīgi mainīti ik pa 2 stundām. Katru kļūdiņu, neveiksmi es šausmīgi pārdzīvoju. Likās, ka ir tik grūti atgriezties ierastajā dzīvē, jo pirms bērna tā taču bija pavisam savādāka. Gribējās ielīst "lāča migā" un kaut kā pārdzīvot šos pirmos mēnešus, kur ik uz soļa ir kaut kas nezināms, nesaprotams. Labākie draugi bija internets un māmiņu forumi, kur atskaitījos par katras kakas krāsu un konsistenci.
Un atkal jāsaka - tagad viss ir tik pašsaprotams. Skatos uz savu dēlu un domāju - cik viņš liels! Un viņš ir liels, jo laiks skrien tik ātri, ka es to pat nemanu. Es vairs izmisīgi negaidu, kad viņš 1. reizi apvelsies, satvers mantiņu, apsēdīsies utt. Es vienkārši turpinu dzīvot. Joprojām savā prātā "fotografēju" mirkļus, skatienus, sajūtas, lai tas nekur nezustu. Izbaudu to, kas tik ātri paies.

Nav nekādas jēgas cilvēkiem, kuri gaida pirmo bērnu, ieteikt, lai viņi nesatraucas, pieņem visu kā pašsaprotamu. Tas nav nekas pašsaprotams (tajā brīdī un šiem cilvēkiem) - galu galā dzīve visbiežāk sagriežas par 180 grādiem. Katram pašam jāiziet tam visam cauri. Tāpat kā es pirmo reizi izeju cauri meitas spītīgajam divgadnieka vecumam. Man šobrīd nav padoma, kā ar to tikt veiksmīgi galā. Pirmie bērni, diemžēl, ir izmēģinājuma trusīši. Atšķirības tu sāc izjust tikai tad, kad otrs bērns jau ir piedzimis. Cerams, sava dēla divgadnieka krīzei tikšu pāri veiksmīgāk.

Visbeidzot, mans pēdējais secinājums šī mēneša laikā! Es visu laiku biju domājusi, ka pamacīti tiek vecāki tikai ar pirmo bērnu. Tā nebūt nav. Es joprojām tieku pamācīta, manas mātes dotības tiek apšaubītas. Ja ar pirmo bērnu es to uztvēru ļoti jutīgi, tad tagad tas manī izsauc tikai smaidu :)