Dažreiz aizdomājos par to, kādas būs manu bērnu laimīgākās atmiņas par viņu bērnību. Un tad paliek mazliet skumji, jo zinu, ka viņu bērnība būs savādāka kā manējā. Varbūt, ka tikai man tas liekas skumji, un viņiem tie laimīgi brīži būs kas pavisam cits. Tomēr tā kā bija manā bērnībā, tā, visdrīzāk, viņiem nebūs. Ne pagalma rotaļbiedru, ne tik daudz dzīvās dabas.
Mana bērnība pagāja mazpilsētas nomalē starp 2 blokmājām, kur bija daudz ģimeņu ar maziem bērniem. Mēs bijām riktīga "banda". Patiesībā bija 2 "bandas" - "lielie" un "mazie" (es biju tajā otrajā). Cik vien atceros, visa diena lielākoties pagāja ārpus mājām, vecāki tika satikti tikai uz ēdienreizēm (un dažkārt pat tās tika aizvadītas pie kaimiņu galda) un vakarā. Pat aukstā ziemā mēs nebijām iesaucami istabā - atgriezāmies ar teju atsalušām rokām, kuras tik sildītas zem ūdens krāna, bet kājas tika karsētas sinepju ūdenī.
Nekad neaizmirsīšu māju apkārtni vasarā - ziedoša pieneņu pļava, kurā man pirmo reizi kājā iedzēla bite. Pozitīvi bija tas, ka citu bērnu vecāki uzpasēja svešus bērnus. Draudzenes tētis mani ar sadzelto kāju nogādāja manās mājās. Arī vecbabuļas, kas augu dienu pavadīja sēžot uz soliņa, vaktēja pavisam mazos bērnus. Lielākiem gan atbildība par sevi bija jāuzņemas pašiem - reiz mans brālis ar velosipēdu no tiltiņa iegāzās grāvī. Ko tu lieliem (tādiem ap 10-12) un dulliem padarīsi?
Katru dienu pavadījām klejojot pa piemājas mežiņiem - uzņēmāmies rūpes par it kā māšu pamestiem vārnulēniem, vārnulēniem ar salauztiem spārniem. Mums pat bija savs "atrasto mantu birojs" - pāris plaukti mežmalē, kur ievietojām dažādus atradumus - vecas plastmasas rotaļlietas, dezodorantu flakonus, dažādu izmēru pudeles un citus krāmus. Kādai meitenei tētis bija uzbūvējis arī koka namiņu, un tas bija kaut kas īpašs ikvienam bērnam. Namiņš bija mazs, un tajā satilpt varēja vien kādi 4 bērni. Tad nu sēdējām namiņā sveču gaismā un ēdām jāņogas no lielas bļodas. Kalām plānus par "atrasto mantu biroju" un apspriedām, kurš ar kuru precēsies.
Savā ziņā pat priecājos, ka vecāki mūs neierobežoja, stingri nesekoja mums līdzi un pat nezināja, ko mēs darām. It īpaši brīžos, kad lielie mazos vakara pastaigā iepazīstināja un ''uzcienāja'' ar cigaretēm, pie viena dodot vērtīgus padomus - "Velciet plaušās, nevis mutē, savādāk dabūsiet mutes vēzi."
Dažkārt mēdzām aizblandīties arī uz mežu pāri ceļam, kartingu trasi, dīķi, kurā lielie ķēra zivis. Kad iedomājos, ka mani bērni tā varētu blandīties, paliek mazliet šķērmi ap dūšu.
Un kur tad nu vēl iespēja apgūt 2 valodas - latviešu un krievu! Jāsaka gan, ka es neapguvu vairāk par "ragatka", '''podožģi'' un "ruki verh", jo manā vecuma grupā bija tikai latviešu bērni un viens azerbaidžāns, kurš savukārt iemācījās vārdu "bubulis". Toties mans brālis krievu valodu apguva perfekti pateicoties Aļošam.
Izskatās, ka mani bērni arī visdrīzāk neapgūs krievu valodu.
Un man ir patiess prieks, ka manas bērnības laimīgākās atmiņas nesaistās ar tetri, televizoru un kārtridžu spēlēm, kas tolaik kļuva populāras. Tas viss kaut kur bija otrā plānā un bija paredzēts garlaicīgo brīžu "nosišanai".
Manas laimīgās atmiņas ir pagalma smilšu kastē, piemājas grāvī, kur ķērām vardes un tritonus, dārza dobē meklējot treknākās sliekas, ar kurām spēlēt "mājas".
Un tad vēl mūžīgā cirkulēšana no viena dzīvokļa uz nākamo, iepazīstot citu ģimeņu paražas un ieradumus. Tas mūsu vecākiem patika līdz brīdim, kamēr savā starpā nesākām apmainīties ar visu iedzīvi, beigās vairs nesaprotot, kas kuram pieder. Savukārt man tas viss patika līdz brīdim, kamēr mana draudzene mani neieslēdza savā dzīvoklī un nelaida mājās uz vakariņām. Par laimi, mana mamma ieradās un izglāba mani.
Jo augām lielāki, jo vairāk sākām dalīties grupiņās. Draudzenes cīnījās par manu draudzību un kārtojām attiecības kā nu pratām - sitot viena otrai ar lecamauklu, nogrūžot lejā pie pagraba loga, plēšot aiz matiem.
Lielie izmantoja sarežģītākas metodes - apšaudīja mazos ar papīra lodītēm.
Tomēr pagalma dzīve ir tikai daļa no manām laimīgajām bērnības atmiņām. Ar lielu prieku atceros došanos uz dārzu - pa ceļam mežā uzēdot zaķskābenes, izbaudot braucienu tačkā (jeb ķerrā), ko stūma tētis, vērojot dārza mājiņas un iztēlojoties, "kā tur iekšā varētu izskatīties".
Arī pie omes vienmēr bija ļoti interesanti, jo viņa vienmēr mums kaut ko izdomāja - cepa pankūkas "ar peles ausīm", deva elpot "pīpītes" (stikla inhalatorus ar ēteriskajām eļļām), skatīties ar speciālām "brillēm" multeņu diapozitīvus, taisīja "māju" uz balkona, kur varējām gulēt arī pa nakti. Dažkārt bija vienkārši interesanti tāpat sēdēt pie virtuves loga un skatīties, kas notiek pagalmā, pie limonāžu ceha un tirgus laukumā.
Tomēr visjaukākās atmiņas saistās ar pēcpusdienām, kad ar omi un brālēnu ielīdām lielajā gultā un izdomājām pasakas. Galvenie varoņi bijām mēs paši (suni Čomi ieskaitot) un visbiežāk darbība norisinājās Leiputrijā. Izfantazējāmies līdz smiekliem.
Laimīgās atmiņas savā ziņā aprāvās pie bērnudārza un skolas, kur bija sava kārtība un bija jāpavada ilgs laiks līdz kādiem 6iem vakarā. Šeit daudzi bērni bija krietni vien nedraudzīgāki. Tāpat arī audzinātājas, kas dusmojās par to, ka neguļam diendusu, neizēdam piena dārzeņu zupu un netīšām sačurājam bikses.
Toties interesanti bija brīži, kad bērnudārzā varēja rotaļāties ar klučiem un lellēm, spēlēties smilšu kastē. Arī gadskārtu svētki man patika - Lieldienu svinēšana ar olu krāsošanu, ripināšanu, Mārtiņdiena ar pārģērbšanos un Miķeļdiena ar dārzeņu figūriņu veidošanu.
Pēdējais gads mazpilsētā sakrita ar 1. klasi, kad lēnām sāka beigties mana bērnība. Bija jāsāk pierast pie jaunas kārtības - sēdēšanas skolas solā, glītrakstīšanas, darba burtnīcu pildīšanas, stafetēm un citām ne tik jaukām lietām.
Uzskatu, ka pārcelšanās uz Rīgu iezīmē manas laimīgās bērnības beigas, bet tas jau ir cits stāsts.
Un kādas ir jūsu laimīgākās bērnības atmiņas?
 |
| Vienīgā ieskenētā bilde no senākiem laikiem. Šeit man apm. 9 gadi. | | |
|
 |
| 9 gadu vecumā sāku zīmēt komiksus par G. Ulmani, A. Šķēli u.c. politiķiem |
Februāri sākam ar jaunumiem. Tagad pie mums varat iegādāties mūsu pašu radītus mei-tai slingus!
Mūsu radītie mei-tai slingi ir pašu konstruēti un izstrādāti, pārliecinoties par to ērtumu un drošību praksē. Tie izgatavoti no stingra, bet maiga kokvilnas auduma. Slinga muguriņas augšdaļa ir stepēta, tādējādi tā balsta bēra ķermeņa augšdaļu. Lenču garums piemērots jebkuras komplekcijas nēsātājam. Vietās, kur lences saskaras ar nēsātāja ķermeni ir polsterējums, lai izlīdzinātu slodzi un mazinātu berzi.
