http://www.pinkpoppy.lv

pirmdiena, 2012. gada 7. maijs

Māmiņdienas foto konkurss

Šoreiz konkurss būs veltīts māmiņām. Katra māmiņa arī reiz ir bijusi maza meitene. Un katrai mazai meitenei ir sava mīļākā kleita. Tāpēc šoreiz parādīsim pašas savas mīļākās bērnības kleitas! Bildes pievienojiet mūsu draugiem.lv lapas galerijā vai sūtiet mums uz pinkpoppy@pinkpoppy.lv līdz 11. maijam.
Uzvarētāju noteikts Pink Poppy radošā komanda, izvēloties komandasprāt skaistāko kleitu. Balvā - 10 Ls dāvanu karte apģērba iegādei http://www.pinkpoppy.lv

Un te mūsu kleitu-meitu 3 paaudzes:

Sarmīte

Dace
Dace
Lība


Lība

pirmdiena, 2012. gada 20. februāris

Baby-led-weaning

"Baby-led-weaning" - daži no jums šo terminu būs dzirdējuši, bet daudzi, droši vien, nē! Mūsu ģimene ar šo saskarsies jau otru reizi, jo mazais ātri aug :) Baby- led-weaning ir bērna vadīta jeb kontrolēta iepazīšanās ar pirmo pieaugušo ēdienu. Tas ir kaut kas pilnīgi pretējs bērna piebarošanai - biezenīšiem, barošanai ar karoti, skaitot gramus un ēdienreizes.
Šoreiz es par to vairs nesatraucos, jo pieredze ar meitu bija ļoti veiksmīga, kaut gan šī informācija pie manis atnāca pašā pēdējā brīdī.
Kad meitai 5 mēnešu vecumā izlīda 1. zobs, nolēmu, ka tā ir zīme, ka bērns ir gatavs piebarojumam. Atzīšos, ka neklausījos nevienā pediatres ieteikumā un nolēmu rīkoties tikai tā kā es pati uzskatu par pareizu.
Tad nu sagatavoju kartupeļu biezenīti, mazītiņu karotīti, paņēmu meitu klēpī un bāzu viņai mutē karotīti. Meita nelaimīgi sašķobīja sejiņu un visu izlaida pāri lūpai. Es uzstājīgi mēģināju vēlreiz, bet iepriekšējais atkārtojās. Nolēmu, ka pirmajai reizei būs gana. Tomēr pēc tam nonācu lielās pārdomās, jo nespēju "sagremot" to, ka bērna piebarošanai jābūt tik "vardarbīgai", sarežģītai un abpusēji nepatīkamai. Arī uzņemtās fotogrāfijas ar 1. piebarojumu runā pašas par sevi!

Lasot citu māmiņu pieredzi, sapratu, ka kaut kas galīgi ir garām - kāpēc mātes un tēvi ķēmojas, dzied un dejo bērna priekšā, tikmēr slepus cenšoties iebāzt bērnam mutē biezeni? Kāpēc bērnu nosēdina televizora priekšā un tad cenšas viņu sabarot? Tā, lai bērns nesaprot, kas notiek, ko ir apēdis un kāpēc... Nav brīnums, ka, pieauguši būdami, daudzi cilvēki dara divas lietas vienlaicīgi - ēd un lasa avīzi, ēd un skatās televizoru. Tas nav veselīgi un tas nav normāli! Turklāt dara to steidzīgi, gluži kā mātes savus bērnus steidzina, jo nav ar mieru pavadīt laiku skatoties kā bērns stundu sēž un ēd, iepazīst ēdienu.
Nolēmu tomēr atlikt meitas piebarošanu un iepazīties ar cita veida informāciju. Laimīgā kārtā no paziņas dabūju grāmatu "Baby-led-weaning", kuru izrāvu vienā paņēmienā!

Galvenā doma ir tāda, ka jāskatās, kad bērns pats ir gatavs iepazīties ar pieaugušo barību. Piem., ēdiena raušanu laukā no rokām nevar uzskatīt par vienīgo pazīmi, jo diez vai 4 mēnešos bērns būs gatavs cietajam ēdienam! Galvenā pazīme ir bērna vertikalizēšanās - sākšana sēdēt. Jo dabiski guļošs bērns nevar uzņemt cietu barību - var tikai aizrīties. Nedabiska stutēšana sēdus klēpī neskaitās.
Un nākamais svarīgākais punkts - nost ar biezeņiem! Bērnam jāsāk iepazīt ēdiens tāds, kāds tas ir! Ta ir daļa no bērna pasaules izziņas - struktūru iepazīšana, dažādu cietumu iepazīšana un pārbaudīšana, dažādas garšas (jāsaka atklāti, ka lielākā daļa biezeņu garšo vienādi, it sevišķi, ja vairāki produkti sajaukti kopā un vēl papildus piejaukts cukurs). Turklāt, šajā vecumā un vispār bērniem svarīgi attīstīt sīko pirkstu motoriku. Ja māte bērnu baro ar karoti, bērnam nav tādu iespēju. Viņš būtībā ir upura lomā, jo lielākoties tas notiek pret viņa gribu. Ēdot pašam, bērns iemācas satvert dažādu izmēru ēdienu gabaliņus, precīzi trāpīt mutē. Ar pincetes tvērienu satvert pavisam sīkus kriksīšus vai, piem., izlasīt rozīnes no putras. Tālāk, augot roku veiklībai, bērns iepazīstas ar karoti, dakšu. Tāpat bērnam tiek dots dzert arī no prastas krūzītes, nevis pudelītes.
Daudzas mātes nespēj pieņemt šādu ēdiena iepazīšanas veidu, jo tas ir diezgan šmucīgs pasākums. Jā, tas ir šmucīgs pasākums, bet domāju, ka vēl šmucīgāks tas varētu būt gadījumā, ja bērnam neļauj pašam ēst un viņš nav pietiekami izspēlējies ar ēdienu tā iepazīšanas pirmsākumos. Tad jau krietni paliels bērns, kā rāda muļķīgās komēdijās, ir spējīgs ielidināt biezeni tētim sejā un pārvērst virtuvi par kaujas lauku.
Tomēr, ja bērnu netraucē un ļauj bērnam ar ēdienu izspēlēties jau pašā sākumā (un tā nebūt nav spēlēšanās šī vārda tiešajā nozīmē, tikai pasaules izziņa), tad šīs nelielās šmuces ir pieciešamas. Vajadzīga tikai pacietība, salvetes un lacīte ar garajām piedurknēm un lielu kabatu :)
Tā nu es meitas iepazīšanos ar ēdienu atliku uz nezināmu laiku. Piecietu citu jautājumus, kāpēc mēs vēl neko nedodam ēst. Jāpiebilst, ka mana meita bija bumbulītis un nepavisam neizskatījās novārdzināta.
Pediatre katrā vizītē stāstīja par piebarojumu, cik grami un kas jāapēd. Naivi izstāstīju viņai par baby-led-weaning. Viņa teica, ka zina šo virzienu, tomēr uzskatot, ka tas nav labi, jo pētījumos pierādīts, ka tik vēlu piebarotiem bērniem ir sliktas asinsanalīzes. Kad meitai ap gada vecumu tika veiktas 1. asinsanalīzes, viss bija perfekti! Pat dzelzs līmenis. Turpetim  mums pazīstamiem meitas vienaudžiem, kas tika piebaroti medicīniski (tā teikt - ar pediatra norādījumiem), dzelzs līmenis bija ļoti zems.
Pacietīgi gaidīju, kad meita izrādīs kādas gatavības pazīmes. 8 mēnešu vecumā viņa vēl nesēdēja. Toties, kad turēju viņu klēpī un ēdu, meita čāpstināja muti un rāva no rokām laukā ēdienu, cenšoties to iebāzt mutē. Tas krietni atšķīrās no tā, kā to dara 4 mēn. veci zīdaiņi, kas rauj no rokām laukā jebko tikai intereses pēc. Meitai bija radusies vēlme mūs atdarināt! Uzskatīju, ka nebūtu labi viņai tagad nedot ēdienu. Tā nu pa drusciņai viņa sāka iepazīt dažādus ēdienus. Pārāk nopietni pie tā nepieķērāmies - citreiz viņa dabūja ko nogaršot reizi dienā, citreiz - reizi divās dienās. Tomēr, turot klēpī tas nelikās tik parocīgi. Tāpēc gaidīju, kad viņa pati sāks sēdēt, lai varētu viņu likt barošanas krēsliņā un izvietot uz galdiņa priekšā ēdienus, ar kuriem viņa varētu iepazīties pēc sirds patikas!
Lūk - te vienas no pirmajā reizēm, kad meita iepazīstas ar ēdienu! Burkāns un mango :)


Ak, jā! Aizmirsu piebilst vēl ko ļoti svarīgu! Daudzas mātes baidās, ka dodot nesablendētu ēdienu, bērns aizrīsies. Pirmkārt, ja bērns sēž, tas nevar notikt. Otrkārt, bērns pats kontrolē, cik lielus gabaliņus nokož (pat ja zobu vēl nav!). Visbeidzot, jāatšķir rīštīšanās no aizrīšanās. Meita dažreiz krekšķināja, bet es nekad nesatracos un nelecu augšā no krēsla. Viņa pati tika lieliski galā. Kad ūdens ieskrēja rīklītē, mazliet uzklapēju pa muguru. Nekad viņa nav aizrujusies! Bet tas nenozīmē, ka bērnu ar ēdienu var atstāt nepieskatītu.

Kad meita palika 9 mēneši un, šķiet, 3 dienas, viņa pēkšņi uz līdzenas vietas apsēdās! Beidzot varējām iemēģināt barošanas krēsliņu un dot tādus produktus, kas rada daudz lielāku šmuci par kompakto burkānu :)
Vēl viens svarīgs aspekts ir tas, ka bērns pats var izvēlēties, ko ēst un ko nē. Nedrīkst nekādā gadījumā likt kaut ko apēst tikai tāpēc, ka tas būtu jāēd. Ideāli, ja bērnam katrā reizē var piedāvāt 2-3 produktus, no kuriem pašam izvēlēties. Pārāk daudz arī nē, lai neradītu apjukumu. Un nevajag satraukties, ja bērns uz kādu laiku ieciklējas, piemēram, tikai uz banāniem vai tikai uz brokoļiem un ignorē pārējos ēdienus. Tāpat nevajag satraukties, ja bērns atsakās no gaļas. Bērnam ir jādod laiks iepazīt, izgaršot. Mēs arī izgājām cauri dažādiem posmiem. Galu galā meita tagad savos 2,5 gados lielākoties ēd visu - pat gaļu, kuru viņa sākumā negribēja ēst ne pa kam.






Kādi mums ir bijuši ieguvumi no Baby-led-weaning?
Meita ar ēdienu tika iepazīstināta nepiespiestā veidā, pavisam dabiski un pakāpeniski.
Meita ātri iemācījās dzert no krūzes un lietot galda piederumus.
Mums visiem tā bija jautra pieredze, kas atšķirībā no medicīniskā piebarojuma veida neiznīcināja mūsu nervu šūnas, neradīja satraukumu un spriedzi, nelika izdomāt dīvainus veidus, kā piebarot bērnu.
Meita ātri iemācījās ēdienu, produktu un krāsu nosaukumus, jo redzēja tos tādus, kādi tie ir, nevis vienādā - biezeņu veidā.
Meita iemācījās pret ēdienu izturēties ar cieņu, jo izspēlējās ar to jau pašā sākumā.
Meita ir iemācījusies pareizu attieksmi pret ēšanu, jo to viņai nekad neviens nav uzspiedis.
Meita nebaidās no asiem un skābiem ēdieniem, jo ap gada vecumu viņa ēda no kopējā galda. Viņai patīk asi indiešu ēdieni, skābēti gurķi un štovēti kāposti.
Mūsu ēšanas paradumi ir uzlabojušies, jo meitas dēļ gatavojām vēl veselīgāku ēdienu. Viņai nekad nav gatavots atsevišķi. Visi ēdām vienu un to pašu.

Tagad tikai gaidām, kad puika būs gatavs iepazīties ar cieto barību, lai varētu mums pievienoties kopējā maltītē! Un būs atkal interesanti skatīties, kā bērns iepazīs ēdienu!
Noteikti iesaku izlasīt visiem grāmatu par baby-led-weaning, jo šeit es nevaru uzrakstīt visu to, kas jums par to būtu jāzina :) Šķiet, muki.lv gatavo šīs grāmatas tulkojumu lat. val., tā kā tās būs pieejama arī LV lasītājiem. Un noteikti var apmeklēt arī šo informatīvo lekciju.

otrdiena, 2012. gada 31. janvāris

Jaunums i-veikalā: mei-tai slingi!

Februāri sākam ar jaunumiem. Tagad pie mums varat iegādāties mūsu pašu radītus mei-tai slingus!





Mei-tai slingi ir ergonomiska alternatīva vairāk pazīstamajām ķengursomām, kas nebūt nav labas zīdaiņa pārnēsāšanai. Mei-tai slingi nav nekas jauns - tas ir tradicionāls bērnu pārnēsāšanas veids Āzijā.
Mei-tai slings bērnam nodrošina fizioloģiski pareizu pozu - tādu, kāda tā ir bērnu nēsājot iesietu slingā-šallē. Tomēr atšķirībā no slinga-šalles mei-tai slings ir lietojams pavisam vienkārši. Nav nepieciešama īpaša apmācība tā lietošanā. Tomēr, lai saprastu, kā tas darbojas, iesakām noskatīties šo video:

 
Mei-tai slingi paredzēti bērniem vecumā no 3 mēn. līdz 3 g. (15 kg).
Mei-tai slingi ir ātri un viegli uzsienami. Nav jāmācās sarežģīti siešanas veidi, tādēļ mei-tai slingi ir piemēroti arī tētiem :)
Mūsu radītie mei-tai slingi ir pašu konstruēti un izstrādāti, pārliecinoties par to ērtumu un drošību praksē. Tie izgatavoti no stingra, bet maiga kokvilnas auduma. Slinga muguriņas augšdaļa ir stepēta, tādējādi tā balsta bēra ķermeņa  augšdaļu. Lenču garums piemērots jebkuras komplekcijas nēsātājam. Vietās, kur lences saskaras ar nēsātāja ķermeni ir polsterējums, lai izlīdzinātu slodzi un mazinātu berzi.
Slinga muguriņa apakšdaļa ir atpogājama un tajā ir iespējams ievietot siltinājumu aukstam laikam - kokvilnas ieliktni ar vilnas pildījumu. Ieliktnis slinga iekšpusē piestiprinās ar velkro. Šie ieliktņi arī ir iegādājami mūsu i-veikaliņā!
Katram slingam līdzi nāk arī auduma maisiņš.

Visbeidzot, slings ir divpusējs - to iespējams nēsāt no abām pusēm, jo abas puses rotā atšķirīgi auduma dekori. Atliek tikai izvēlēties tīkamāko modeli! :)

 

pirmdiena, 2012. gada 9. janvāris

Laimīgās bērnības laimīgās atmiņas

Dažreiz aizdomājos par to, kādas būs manu bērnu laimīgākās atmiņas par viņu bērnību. Un tad paliek mazliet skumji, jo zinu, ka viņu bērnība būs savādāka kā manējā. Varbūt, ka tikai man tas liekas skumji, un viņiem tie laimīgi brīži būs kas pavisam cits. Tomēr tā kā bija manā bērnībā, tā, visdrīzāk, viņiem nebūs. Ne pagalma rotaļbiedru, ne tik daudz dzīvās dabas.

Mana bērnība pagāja mazpilsētas nomalē starp 2 blokmājām, kur bija daudz ģimeņu ar maziem bērniem. Mēs bijām riktīga "banda". Patiesībā bija 2 "bandas" - "lielie" un "mazie" (es biju tajā otrajā). Cik vien atceros, visa diena lielākoties pagāja ārpus mājām, vecāki tika satikti tikai uz ēdienreizēm (un dažkārt pat tās tika aizvadītas pie kaimiņu galda) un vakarā. Pat aukstā ziemā mēs nebijām iesaucami istabā - atgriezāmies ar teju atsalušām rokām, kuras tik sildītas zem ūdens krāna, bet kājas tika karsētas sinepju ūdenī.

Nekad neaizmirsīšu māju apkārtni vasarā - ziedoša pieneņu pļava, kurā man pirmo reizi kājā iedzēla bite. Pozitīvi bija tas, ka citu bērnu vecāki uzpasēja svešus bērnus. Draudzenes tētis mani ar sadzelto kāju nogādāja manās mājās. Arī vecbabuļas, kas augu dienu pavadīja sēžot uz soliņa, vaktēja pavisam mazos bērnus. Lielākiem gan atbildība par sevi bija jāuzņemas pašiem - reiz mans brālis ar velosipēdu no tiltiņa iegāzās grāvī. Ko tu lieliem (tādiem ap 10-12) un dulliem padarīsi?
Katru dienu pavadījām klejojot pa piemājas mežiņiem - uzņēmāmies rūpes par it kā māšu pamestiem vārnulēniem, vārnulēniem ar salauztiem spārniem. Mums pat bija savs "atrasto mantu birojs" - pāris plaukti mežmalē, kur ievietojām dažādus atradumus - vecas plastmasas rotaļlietas, dezodorantu flakonus, dažādu izmēru pudeles un citus krāmus. Kādai meitenei tētis bija uzbūvējis arī koka namiņu, un tas bija kaut kas īpašs ikvienam bērnam. Namiņš bija mazs, un tajā satilpt varēja vien kādi 4 bērni. Tad nu sēdējām namiņā sveču gaismā un ēdām jāņogas no lielas bļodas. Kalām plānus par "atrasto mantu biroju" un apspriedām, kurš ar kuru precēsies.
Savā ziņā pat priecājos, ka vecāki mūs neierobežoja, stingri nesekoja mums līdzi un pat nezināja, ko mēs darām. It īpaši brīžos, kad lielie mazos vakara pastaigā iepazīstināja un ''uzcienāja'' ar cigaretēm, pie viena dodot vērtīgus padomus - "Velciet plaušās, nevis mutē, savādāk dabūsiet mutes vēzi."
Dažkārt mēdzām aizblandīties arī uz mežu pāri ceļam, kartingu trasi, dīķi, kurā lielie ķēra zivis. Kad iedomājos, ka mani bērni tā varētu blandīties, paliek mazliet šķērmi ap dūšu.
Un kur tad nu vēl iespēja apgūt 2 valodas - latviešu un krievu! Jāsaka gan, ka es neapguvu vairāk par "ragatka", '''podožģi'' un "ruki verh", jo manā vecuma grupā bija tikai latviešu bērni un viens azerbaidžāns, kurš savukārt iemācījās vārdu "bubulis". Toties mans brālis krievu valodu apguva perfekti pateicoties Aļošam.
Izskatās, ka mani bērni arī visdrīzāk neapgūs krievu valodu.
Un man ir patiess prieks, ka manas bērnības laimīgākās atmiņas nesaistās ar tetri, televizoru un kārtridžu spēlēm, kas tolaik kļuva populāras. Tas viss kaut kur bija otrā plānā un bija paredzēts garlaicīgo brīžu "nosišanai".
Manas laimīgās atmiņas ir pagalma smilšu kastē, piemājas grāvī, kur ķērām vardes un tritonus, dārza dobē meklējot treknākās sliekas, ar kurām spēlēt "mājas".
Un tad vēl mūžīgā cirkulēšana no viena dzīvokļa uz nākamo, iepazīstot citu ģimeņu paražas un ieradumus. Tas mūsu vecākiem patika līdz brīdim, kamēr savā starpā nesākām apmainīties ar visu iedzīvi, beigās vairs nesaprotot, kas kuram pieder. Savukārt man tas viss patika līdz brīdim, kamēr mana draudzene mani neieslēdza savā dzīvoklī un nelaida mājās uz vakariņām. Par laimi, mana mamma ieradās un izglāba mani.
Jo augām lielāki, jo vairāk sākām dalīties grupiņās. Draudzenes cīnījās par manu draudzību un kārtojām attiecības kā nu pratām - sitot viena otrai ar lecamauklu, nogrūžot lejā pie pagraba loga, plēšot aiz matiem.
Lielie izmantoja sarežģītākas metodes - apšaudīja mazos ar papīra lodītēm.
Tomēr pagalma dzīve ir tikai daļa no manām laimīgajām bērnības atmiņām. Ar lielu prieku atceros došanos uz dārzu - pa ceļam mežā uzēdot zaķskābenes, izbaudot braucienu tačkā (jeb ķerrā), ko stūma tētis, vērojot dārza mājiņas un iztēlojoties, "kā tur iekšā varētu izskatīties".
Arī pie omes vienmēr bija ļoti interesanti, jo viņa vienmēr mums kaut ko izdomāja - cepa pankūkas "ar peles ausīm", deva elpot "pīpītes" (stikla inhalatorus ar ēteriskajām eļļām), skatīties ar speciālām "brillēm" multeņu diapozitīvus, taisīja "māju" uz balkona, kur varējām gulēt arī pa nakti. Dažkārt bija vienkārši interesanti tāpat sēdēt pie virtuves loga un skatīties, kas notiek pagalmā, pie limonāžu ceha un tirgus laukumā.
Tomēr visjaukākās atmiņas saistās ar pēcpusdienām, kad ar omi un brālēnu ielīdām lielajā gultā un izdomājām pasakas. Galvenie varoņi bijām mēs paši (suni Čomi ieskaitot) un visbiežāk darbība norisinājās Leiputrijā. Izfantazējāmies līdz smiekliem.

Laimīgās atmiņas savā ziņā aprāvās pie bērnudārza un skolas, kur bija sava kārtība un bija jāpavada ilgs laiks līdz kādiem 6iem vakarā. Šeit daudzi bērni bija krietni vien nedraudzīgāki. Tāpat arī audzinātājas, kas dusmojās par to, ka neguļam diendusu, neizēdam piena dārzeņu zupu un netīšām sačurājam bikses.
Toties interesanti bija brīži, kad bērnudārzā varēja rotaļāties ar klučiem un lellēm, spēlēties smilšu kastē. Arī gadskārtu svētki man patika - Lieldienu svinēšana ar olu krāsošanu, ripināšanu, Mārtiņdiena ar pārģērbšanos un Miķeļdiena ar dārzeņu figūriņu veidošanu.
Pēdējais gads mazpilsētā sakrita ar 1. klasi, kad lēnām sāka beigties mana bērnība. Bija jāsāk pierast pie jaunas kārtības - sēdēšanas skolas solā, glītrakstīšanas, darba burtnīcu pildīšanas, stafetēm un citām ne tik jaukām lietām.
Uzskatu, ka pārcelšanās uz Rīgu iezīmē manas laimīgās bērnības beigas, bet tas jau ir cits stāsts.

Un kādas ir jūsu laimīgākās bērnības atmiņas?

Vienīgā ieskenētā bilde no senākiem laikiem. Šeit man apm. 9 gadi.
9 gadu vecumā sāku zīmēt komiksus par G. Ulmani, A. Šķēli u.c. politiķiem

svētdiena, 2012. gada 1. janvāris

Sveicieni Jaunajā gadā!

Vispirms jau vēlējāmies sveikt visus mūsu cienītājus, bloga lasītājus, klientus, draugus un partnerus Jaunajā gadā! Vēlam būt par pacietīgiem, mīlošiem vecākiem un gūt panākumus bērnu audzināšanā un citās jomās :)

Otrkārt, vēlamies ziņot, ka Jaunais gads mums ir atraisījis radošo enerģiju! Idejas raisās, galva pilna visādu domu (arī mazliet neprātīgu) un apsolām, ka šogad no mums sagaidīsiet daudz jauna un visādus patīkamus pārsteigumus. Arī mēs degam nepacietībā realizēt visas savas ieceres :)

Veiksmīgu 2012. gadu - pārmaiņu gadu!

piektdiena, 2011. gada 16. decembris

pinkpoppy.lv pirmssvētku haosā

Sen nekas nav rakstīts par mūs i-veikaliņa aktivitātēm, bet tikai tādēļ, ka daudz jāstrādā - jārada jaunas skaistas lietas! Kā arī, būdams pavisam mazs i-veikaliņš, http://www.pinkpoppy.lv ir iekūlies palielā pirmssvētku haosā.
Tad nu vismaz ar bloga palīdzību centīšos atspoguļot mūsu pirmssvētku aktivitātes un jaunos darinājumus!

Šobrīd līdz pat svētkiem (23. decembri ieskaitot) tirgosimies "Dominas" svētku tirdziņā. Katru dienu tur būs arī Sarmīte - skaisto lietu autore. Tā kā, ja jums izdosies viņu tur satikt, viņa noteikti pastāstīs un izrādīs savus darinājumus tik labi, cik labi to var izdarīt tikai pašu lietu darinātājs!
Jaunos adījumus un šūtos apģērbus varat iegādāties arī centra bērnu preču veikaliņā "Dore" Elizabetes ielā 7 (ieeja no Ausekļa ielas). Veikaliņa aktivitātēm (kurās varēsiet redzēt arī mūsu jaunpievedumus) varat sekot draugiem.lv lapā un blogā .
Tāpat jaunas jakas, džemperus un cepures varat iegādāties brīvdabas atpūtas parka "EGLE" amatnieku tirdziņā Rātslaukumā!
Visās tirdzniecības vietās savu preču klāstu regulāri papildinām ar jauniem darinājumiem.

Un šeit mūsu jaunākie darinājumi bildēs:

Ērts velveta sarafāns izsmalcinātos toņos ar adītu augšdaļiņu, ko rotā izšuvums.
Praktiski, bet pietiekami svinīgi samta svārciņi ar romantisku rožu rakstu. Ērta adīta jostas daļa.
Aktuālā rudens lapu jaciņa - pēdējā!

Krāšņums no velveta īpašai meitenei!
Maigs gan krāsās, gan pēc taustes. Un silts!

Ļoti silts un mīksts džemperis pavisam aukstam laikam.
Modīgs kvalitatīvas trikotāžas sarafāniņš darbīgai meitenei.

Silts, mīksts un krāsains. Apakšmalu rotā dekoratīvi bumbulīši.
Svētku svārciņi ar maiga tilla apakšsvārkiem. Zem tiem - kokvilnas odere, jo mēs rūpējamies par bērnu maigo ādu un smalkajām zeķbiksēm.
Svētku kleita no elastīga samta. Kleitas augšdaļā - mežģīne, kas oderēta ar maigu kokvilnu rūpēs par bērnu maigo un jutīgo ādu.

Uz muguras - platas atlasa lentas bante.
Svētku kleitiņa košās krāsās.
Mugurpuse.

Ja jums kas iepaticies, meklējiet Dominas tirdziņā, "Dorē" vai "Eglē". Bet vēl drošāk - zvaniet (29541024) un rakstiet pinkpoppy@pinkpoppy.lv un jautājiet! Iespējams arī pasūtīt vēlamo izmēru!

trešdiena, 2011. gada 14. decembris

Atradumi vecāku skapī

Tā kā man patīk atcerēties atgadījumus no manas bērnības, tad šad tad šo to atcerēšos un pieminēšu arī blogā. Šoreiz manas domas aizklīda pie tām reizēm, kad es mēdzu šiverēties pa skapjiem, kas atradās mūsu dzīvoklī. Un kā jau tas vienmēr notiek, bērni pa skapi šiverējas tikai tad, kad vecāku nav klāt. Tad nu uzrakstīšu par saviem vērtīgākajiem atradumiem vecāku skapī!


Mammas acu ēnas
Ak, kāds prieks un laime! Beidzot man bija iespēja turēt rokās šo skaisto acu ēnu komplektiņu ar vāku savās rokās! Acu ēnas tika paberzētas ar klāt pielikto otiņu, arī ar pirkstiem. Beigu beigās tās sadrupa un izbira uz grīdas, kā arī sajaucās kopā. Mamma gan nebija priecīga, kad atklāja to, ka importa ēnas ir sabojātas. Bet tas man kā meitenei bija īpašs piedzīvojums un patīkamas bērnu dienu atmiņas!

Pirmais penālis
Reiz kaut ko cītīgi meklēju drēbju skapī un ieraudzīju kaut ko tik, tik košu un skaistu! Toreiz tā arī nesapratu, kas tas tāds bija, bet tas bija penālis. Acīmredzot mamma to bija nopirkusi tad, kad bija Zviedrijā, lai pietaupītu laikam, kad sākšu iet skolā. Penālis bija koši sarkans ar tolaik vēl nepazīstamo Smurfu zīmējumu un izgatavots no PVC. Iekšā bija dažādi nodalījumi un vāciņā iestrādāts mini-sintezatoriņš. Neko tik smuku sen nebija nācies redzēt. Kad kādu laiciņu biju apbrīnojusi savu atradumu, pār mani nāca atklāsme - tā ir dāvana man! Mani pārņēma liela vilšanās, ka esmu atradusi savu dāvanu. Kopš tā brīža, kad vēl pāris reizes gadījās netīšām uziet dāvanas, mani vienmēr pārņēma šī briesmīgā vilšanās sajūta, kauns un karstums, kas iesitās vaigos. Tādēļ, vecāki, lūdzu, dāvanas slēpiet augšējos plauktos!

Žurnāls Zīlīte "Kā rodas bērni"
Kad man bija kādi 5 gadi, drēbju skapī atradu šo slaveno žurnāla numuru. Biju izbrīnīta, ka tas atrodas vecāku skapī nevis manā istabā, jo Zīlītes taču vienmēr vispirms tika iedotas bērniem! Tad nu kārtīgi izlapoju žurnālu un piedzīvoju dažādas atklāsmes. Beigu beigās biju ļoti vīlusies par to, kā rodas bērni, un nolēmu, ka nekad neprecēšos.

Mammas kurpes
Kā jau visām mazām meitenēm, arī man vislielāko prieku sagādāja tas, ka varēju slepus izrevidēt apavu skapīti un uzmērīt mammas ''kurpes ar papēžiem" un smukos baltos zābakus.

Babas zāles
Šķiet, vecvecmamma, saukta par babu, bija jau aizsaulē, tomēr viņas zales vēl nez kāpēc stāvēja noglabātas kumodē. Man patika šiverēties pa kumodi, jo tajā glabājās dažādas senas lietiņas - veco laiku monētas, krustiņi, babas zobi un gredzeni. Tur papīrīti ievīstītas glabājās arī tabletes. Tās bija baltas, un man noteikti vajadzēja pārbaudīt, vai tā ir saldā glazūra. Nosūkāju ar! Vēlāk sajutos dikti miegaina un pa dienu ielīdu gultā. Mamma atklāja, ka esmu sūkājusi babas nervu zālītes. Par laimi, izgulējos un viss bija kārtībā! Mīļie vecāki, zāles, lūdzu, glabājiet neaizsniedzamā vietā vai turiet aiz atslēgas!

Cukura kubiņi
Patiesībā šis atradums bija diezgan regulārs. Biju ievērojusi, ka cukura kubiņu kastīte stāv skapītī virtuvē. Tad nu, kad neviens neskatījās, šad tad mēdzu pa kādam paņemt un sasūkāt, izbaudot saldo, īso mirkli.

Babas blūze
Šis atradums gan man nesaistās ar pārāk priecīgām atmiņām. Baba jau kādu laiku bija aizsaulē, bet dažas viņas drēbes glabājās stūra skapī. Es nezinu, kā es zināju, ka tur stāv viņas drēbes, bet atceros, ka pavisam mērķtiecīgi ielavījos tumšā istabā ar šķērēm. Atvēru skapi, atradu blūzi ar kuplajām piedurknēm un ar šķērēm nogriezu kādu gabalu no piedurknes - tieši tik, cik nepieciešams, lai lellei sanāktu svārki. Svārki sanāca, bet tad es arī dabūju pirmo pērienu.


Pagaidām mani bērni vēl ir pārāk mazi, lai sastrādātu kādas blēņas, bet esmu gatava tam, ka vēlāk tas noteikti notiks. Tomēr dažas lietas ir pavisam drošas - zāles mums stāv visaugstākajā plauktā un dāvanas arī tiek noslēptas tā, lai saņēmējs tās nejauši nevarētu atrast :)