Šoreiz es par to vairs nesatraucos, jo pieredze ar meitu bija ļoti veiksmīga, kaut gan šī informācija pie manis atnāca pašā pēdējā brīdī.
Kad meitai 5 mēnešu vecumā izlīda 1. zobs, nolēmu, ka tā ir zīme, ka bērns ir gatavs piebarojumam. Atzīšos, ka neklausījos nevienā pediatres ieteikumā un nolēmu rīkoties tikai tā kā es pati uzskatu par pareizu.
Tad nu sagatavoju kartupeļu biezenīti, mazītiņu karotīti, paņēmu meitu klēpī un bāzu viņai mutē karotīti. Meita nelaimīgi sašķobīja sejiņu un visu izlaida pāri lūpai. Es uzstājīgi mēģināju vēlreiz, bet iepriekšējais atkārtojās. Nolēmu, ka pirmajai reizei būs gana. Tomēr pēc tam nonācu lielās pārdomās, jo nespēju "sagremot" to, ka bērna piebarošanai jābūt tik "vardarbīgai", sarežģītai un abpusēji nepatīkamai. Arī uzņemtās fotogrāfijas ar 1. piebarojumu runā pašas par sevi!
Lasot citu māmiņu pieredzi, sapratu, ka kaut kas galīgi ir garām - kāpēc mātes un tēvi ķēmojas, dzied un dejo bērna priekšā, tikmēr slepus cenšoties iebāzt bērnam mutē biezeni? Kāpēc bērnu nosēdina televizora priekšā un tad cenšas viņu sabarot? Tā, lai bērns nesaprot, kas notiek, ko ir apēdis un kāpēc... Nav brīnums, ka, pieauguši būdami, daudzi cilvēki dara divas lietas vienlaicīgi - ēd un lasa avīzi, ēd un skatās televizoru. Tas nav veselīgi un tas nav normāli! Turklāt dara to steidzīgi, gluži kā mātes savus bērnus steidzina, jo nav ar mieru pavadīt laiku skatoties kā bērns stundu sēž un ēd, iepazīst ēdienu.
Nolēmu tomēr atlikt meitas piebarošanu un iepazīties ar cita veida informāciju. Laimīgā kārtā no paziņas dabūju grāmatu "Baby-led-weaning", kuru izrāvu vienā paņēmienā!
Galvenā doma ir tāda, ka jāskatās, kad bērns pats ir gatavs iepazīties ar pieaugušo barību. Piem., ēdiena raušanu laukā no rokām nevar uzskatīt par vienīgo pazīmi, jo diez vai 4 mēnešos bērns būs gatavs cietajam ēdienam! Galvenā pazīme ir bērna vertikalizēšanās - sākšana sēdēt. Jo dabiski guļošs bērns nevar uzņemt cietu barību - var tikai aizrīties. Nedabiska stutēšana sēdus klēpī neskaitās.
Un nākamais svarīgākais punkts - nost ar biezeņiem! Bērnam jāsāk iepazīt ēdiens tāds, kāds tas ir! Ta ir daļa no bērna pasaules izziņas - struktūru iepazīšana, dažādu cietumu iepazīšana un pārbaudīšana, dažādas garšas (jāsaka atklāti, ka lielākā daļa biezeņu garšo vienādi, it sevišķi, ja vairāki produkti sajaukti kopā un vēl papildus piejaukts cukurs). Turklāt, šajā vecumā un vispār bērniem svarīgi attīstīt sīko pirkstu motoriku. Ja māte bērnu baro ar karoti, bērnam nav tādu iespēju. Viņš būtībā ir upura lomā, jo lielākoties tas notiek pret viņa gribu. Ēdot pašam, bērns iemācas satvert dažādu izmēru ēdienu gabaliņus, precīzi trāpīt mutē. Ar pincetes tvērienu satvert pavisam sīkus kriksīšus vai, piem., izlasīt rozīnes no putras. Tālāk, augot roku veiklībai, bērns iepazīstas ar karoti, dakšu. Tāpat bērnam tiek dots dzert arī no prastas krūzītes, nevis pudelītes.
Daudzas mātes nespēj pieņemt šādu ēdiena iepazīšanas veidu, jo tas ir diezgan šmucīgs pasākums. Jā, tas ir šmucīgs pasākums, bet domāju, ka vēl šmucīgāks tas varētu būt gadījumā, ja bērnam neļauj pašam ēst un viņš nav pietiekami izspēlējies ar ēdienu tā iepazīšanas pirmsākumos. Tad jau krietni paliels bērns, kā rāda muļķīgās komēdijās, ir spējīgs ielidināt biezeni tētim sejā un pārvērst virtuvi par kaujas lauku.
Tomēr, ja bērnu netraucē un ļauj bērnam ar ēdienu izspēlēties jau pašā sākumā (un tā nebūt nav spēlēšanās šī vārda tiešajā nozīmē, tikai pasaules izziņa), tad šīs nelielās šmuces ir pieciešamas. Vajadzīga tikai pacietība, salvetes un lacīte ar garajām piedurknēm un lielu kabatu :)
Tā nu es meitas iepazīšanos ar ēdienu atliku uz nezināmu laiku. Piecietu citu jautājumus, kāpēc mēs vēl neko nedodam ēst. Jāpiebilst, ka mana meita bija bumbulītis un nepavisam neizskatījās novārdzināta.
Pediatre katrā vizītē stāstīja par piebarojumu, cik grami un kas jāapēd. Naivi izstāstīju viņai par baby-led-weaning. Viņa teica, ka zina šo virzienu, tomēr uzskatot, ka tas nav labi, jo pētījumos pierādīts, ka tik vēlu piebarotiem bērniem ir sliktas asinsanalīzes. Kad meitai ap gada vecumu tika veiktas 1. asinsanalīzes, viss bija perfekti! Pat dzelzs līmenis. Turpetim mums pazīstamiem meitas vienaudžiem, kas tika piebaroti medicīniski (tā teikt - ar pediatra norādījumiem), dzelzs līmenis bija ļoti zems.
Pacietīgi gaidīju, kad meita izrādīs kādas gatavības pazīmes. 8 mēnešu vecumā viņa vēl nesēdēja. Toties, kad turēju viņu klēpī un ēdu, meita čāpstināja muti un rāva no rokām laukā ēdienu, cenšoties to iebāzt mutē. Tas krietni atšķīrās no tā, kā to dara 4 mēn. veci zīdaiņi, kas rauj no rokām laukā jebko tikai intereses pēc. Meitai bija radusies vēlme mūs atdarināt! Uzskatīju, ka nebūtu labi viņai tagad nedot ēdienu. Tā nu pa drusciņai viņa sāka iepazīt dažādus ēdienus. Pārāk nopietni pie tā nepieķērāmies - citreiz viņa dabūja ko nogaršot reizi dienā, citreiz - reizi divās dienās. Tomēr, turot klēpī tas nelikās tik parocīgi. Tāpēc gaidīju, kad viņa pati sāks sēdēt, lai varētu viņu likt barošanas krēsliņā un izvietot uz galdiņa priekšā ēdienus, ar kuriem viņa varētu iepazīties pēc sirds patikas!
Lūk - te vienas no pirmajā reizēm, kad meita iepazīstas ar ēdienu! Burkāns un mango :)
Ak, jā! Aizmirsu piebilst vēl ko ļoti svarīgu! Daudzas mātes baidās, ka dodot nesablendētu ēdienu, bērns aizrīsies. Pirmkārt, ja bērns sēž, tas nevar notikt. Otrkārt, bērns pats kontrolē, cik lielus gabaliņus nokož (pat ja zobu vēl nav!). Visbeidzot, jāatšķir rīštīšanās no aizrīšanās. Meita dažreiz krekšķināja, bet es nekad nesatracos un nelecu augšā no krēsla. Viņa pati tika lieliski galā. Kad ūdens ieskrēja rīklītē, mazliet uzklapēju pa muguru. Nekad viņa nav aizrujusies! Bet tas nenozīmē, ka bērnu ar ēdienu var atstāt nepieskatītu.
Kad meita palika 9 mēneši un, šķiet, 3 dienas, viņa pēkšņi uz līdzenas vietas apsēdās! Beidzot varējām iemēģināt barošanas krēsliņu un dot tādus produktus, kas rada daudz lielāku šmuci par kompakto burkānu :)
Vēl viens svarīgs aspekts ir tas, ka bērns pats var izvēlēties, ko ēst un ko nē. Nedrīkst nekādā gadījumā likt kaut ko apēst tikai tāpēc, ka tas būtu jāēd. Ideāli, ja bērnam katrā reizē var piedāvāt 2-3 produktus, no kuriem pašam izvēlēties. Pārāk daudz arī nē, lai neradītu apjukumu. Un nevajag satraukties, ja bērns uz kādu laiku ieciklējas, piemēram, tikai uz banāniem vai tikai uz brokoļiem un ignorē pārējos ēdienus. Tāpat nevajag satraukties, ja bērns atsakās no gaļas. Bērnam ir jādod laiks iepazīt, izgaršot. Mēs arī izgājām cauri dažādiem posmiem. Galu galā meita tagad savos 2,5 gados lielākoties ēd visu - pat gaļu, kuru viņa sākumā negribēja ēst ne pa kam.
Kādi mums ir bijuši ieguvumi no Baby-led-weaning?
Meita ar ēdienu tika iepazīstināta nepiespiestā veidā, pavisam dabiski un pakāpeniski.
Meita ātri iemācījās dzert no krūzes un lietot galda piederumus.
Mums visiem tā bija jautra pieredze, kas atšķirībā no medicīniskā piebarojuma veida neiznīcināja mūsu nervu šūnas, neradīja satraukumu un spriedzi, nelika izdomāt dīvainus veidus, kā piebarot bērnu.
Meita ātri iemācījās ēdienu, produktu un krāsu nosaukumus, jo redzēja tos tādus, kādi tie ir, nevis vienādā - biezeņu veidā.
Meita iemācījās pret ēdienu izturēties ar cieņu, jo izspēlējās ar to jau pašā sākumā.
Meita ir iemācījusies pareizu attieksmi pret ēšanu, jo to viņai nekad neviens nav uzspiedis.
Meita nebaidās no asiem un skābiem ēdieniem, jo ap gada vecumu viņa ēda no kopējā galda. Viņai patīk asi indiešu ēdieni, skābēti gurķi un štovēti kāposti.
Mūsu ēšanas paradumi ir uzlabojušies, jo meitas dēļ gatavojām vēl veselīgāku ēdienu. Viņai nekad nav gatavots atsevišķi. Visi ēdām vienu un to pašu.
Tagad tikai gaidām, kad puika būs gatavs iepazīties ar cieto barību, lai varētu mums pievienoties kopējā maltītē! Un būs atkal interesanti skatīties, kā bērns iepazīs ēdienu!
Noteikti iesaku izlasīt visiem grāmatu par baby-led-weaning, jo šeit es nevaru uzrakstīt visu to, kas jums par to būtu jāzina :) Šķiet, muki.lv gatavo šīs grāmatas tulkojumu lat. val., tā kā tās būs pieejama arī LV lasītājiem. Un noteikti var apmeklēt arī šo informatīvo lekciju.
