1. mēnesis

Laiks skrien vēja spārniem, un Gustavam jau iesācies 2. mēnesis!

Vēlējos uzrakstīt tādu kā kopsavilkumu par 1. mēnesi, bet nerakstīšu tik daudz par to, kā mums gājis, bet gan par sajūtām - par to kā atšķiras otrā bērna ienākšana ģimenē no pirmā bērna ienākšanas.

Pirmkārt, atšķīrās jau pati grūtniecība. Viss jau ir zināms, fiziskās sajūtas - jau reiz piedzīvotas, līdz ar to mazāk uztraukumu, stresa. Šoreiz gan man pietrūka vienas lietas - drēbīšu iegādes, jo viss jau paliek mantojumā no meitas. Tiesa, es nebiju gaidījusi to, ka mums būs puika. Tas ieviesa zināmas korekcijas drēbju skapīti, kur viss pārsvarā bija sārtos toņos un ar puķītēm. Tā nu pēdējā brīdī šīs drēbes tika iemainītas pret puikam piemērotākām. Drēbīšu iegādes prieks izpalika. Bet nu labas lietas jāpietaupa arī vēlākam laikam. Gan viņš tiks izpucēts! :)
Atceros, ka, gaidot meitu, mēdzu sapņaini sēdēt un pārcilāt iegādātas lietas, drēbes un domāt par to, kā būs. Mazliet arī uztraukties - galu galā zīdaini nekad nebiju rokās turējusi un visas šīs bērnu lietas man bija svešas. Šoreiz arī tas izpalika - drēbītes nevis tika ilgpilni apglāstītas, bet gan pavisam praktiski sašķirotas pa izmēriem. Tika izveidots saraksts ar vēl nepieciešamajām lietām, un tas viss tika laicīgi sagādāts. Savukārt uztraukumi bija nevis par to, kā tikšu galā ar zīdaini, bet gan - kā tikšu galā ar meitu, piedzimstot viņas brālim.

Nākamais - dzemdības. Pirmajā reizē tas viss bija kaut kas tik mistisks, ka es vienkārši noskaņojos pozitīvi, ka viss būs labi un brīnišķīgi. Tikai reāli saskaroties ar šo pieredzi, sapratu, ka tas ir pavisam kaut kas cits, kā biju iztēlojusies. Reāli - es tam nebiju gatava un piedzīvoju zināmu šoku. Kā jau visas pirmdzemdētājas.
Šoreiz manas dzemdības sākās jau grūtniecības sākumā. Nu ne ja pa īstam! Es tam visam piegāju ar ļoti lielu nopietnību un bez apstājas gatavojos šim īpašajam notikumam visus 9 mēnešus. Vēlējos izmainīt iepriekšējo pieredzi, kura nebija gluži tāda, kādu būtu vēlējusies. Nezinu, vai tam, ka izlasīju tik daudz grāmatu par dzemdībām, dabiskām dzemdībām, sāpju menedžēšanu, kā arī apmeklēju nodarbības, kas man palīdzētu tikt galā ar stresu, bija tik liela nozīme. Varbūt lielāka nozīme bija tam, ka šīs bija otrās dzemdības un manam ķermenim šī pieredze vairs nebija sveša. Vairs nekādu baiļu no nezināmā. Varbūt tikai nelielas bailes no zināmā. Galu galā - viss bija brīnišķīgi! Jūtos šausmīgi lepna ar sevi, ar to, ko esmu paveikusi. Tā kā vēlējos un pat daudz, daudz labāk.

Visbeidzot - bērns ir piedzimis. Pirmās ir adaptācijas nedēļas. Patiesībā tās bija tik mierīgas un es pat nejutu, ka ģimenē ienācis otrs bērns. Viņš tikai ēda un gulēja. Toties notika tas no kā baidījos - meita kļuva skaļāka, nevaldāmāka, neklausīgāka. Salīdzinājumam - ar meitu pirmās patiesi bija adaptācijas nedēļas. Mēs negulējam, jo klausījāmies, vai viņa elpo. Es nenolaidu no viņas acis ne mirkli. Pamperi tika apzinīgi mainīti ik pa 2 stundām. Katru kļūdiņu, neveiksmi es šausmīgi pārdzīvoju. Likās, ka ir tik grūti atgriezties ierastajā dzīvē, jo pirms bērna tā taču bija pavisam savādāka. Gribējās ielīst "lāča migā" un kaut kā pārdzīvot šos pirmos mēnešus, kur ik uz soļa ir kaut kas nezināms, nesaprotams. Labākie draugi bija internets un māmiņu forumi, kur atskaitījos par katras kakas krāsu un konsistenci.
Un atkal jāsaka - tagad viss ir tik pašsaprotams. Skatos uz savu dēlu un domāju - cik viņš liels! Un viņš ir liels, jo laiks skrien tik ātri, ka es to pat nemanu. Es vairs izmisīgi negaidu, kad viņš 1. reizi apvelsies, satvers mantiņu, apsēdīsies utt. Es vienkārši turpinu dzīvot. Joprojām savā prātā "fotografēju" mirkļus, skatienus, sajūtas, lai tas nekur nezustu. Izbaudu to, kas tik ātri paies.

Nav nekādas jēgas cilvēkiem, kuri gaida pirmo bērnu, ieteikt, lai viņi nesatraucas, pieņem visu kā pašsaprotamu. Tas nav nekas pašsaprotams (tajā brīdī un šiem cilvēkiem) - galu galā dzīve visbiežāk sagriežas par 180 grādiem. Katram pašam jāiziet tam visam cauri. Tāpat kā es pirmo reizi izeju cauri meitas spītīgajam divgadnieka vecumam. Man šobrīd nav padoma, kā ar to tikt veiksmīgi galā. Pirmie bērni, diemžēl, ir izmēģinājuma trusīši. Atšķirības tu sāc izjust tikai tad, kad otrs bērns jau ir piedzimis. Cerams, sava dēla divgadnieka krīzei tikšu pāri veiksmīgāk.

Visbeidzot, mans pēdējais secinājums šī mēneša laikā! Es visu laiku biju domājusi, ka pamacīti tiek vecāki tikai ar pirmo bērnu. Tā nebūt nav. Es joprojām tieku pamācīta, manas mātes dotības tiek apšaubītas. Ja ar pirmo bērnu es to uztvēru ļoti jutīgi, tad tagad tas manī izsauc tikai smaidu :)